#

Imperatore Emīlija nepiedzima parastā dienā, bet gan naktī, kad zvaigznes spīdēja ar līdz šim neredzētu intensitāti. Tiek stāstīts, ka viņas piedzimšanas brīdī skaistuma dieviete Afrodīte nolaidās no savas valstības, lai mestu skatienu uz jaundzimušo. Viņas pieskāriens nebija redzams, bet pats gaiss istabā piepildījās ar maigu gaismu un apelsīnu ziedu smaržu. Tajā mirklī Afrodīte zīdainim dāvāja dievišķu dāvanu: tik nevainojamu skaistumu, kas nebija vienkārši fiziska īpašība, bet harmonijas un greznības aura, kam bija jāveido viņas liktenis.

Viņas izskats kļuva par viņas dzimtas zīmogu. Viņas mati bija tik melni kā dziļākā nakts, un viņas acis, intensīvi zilas kā skaidrākās debesis, bija okeāna spogulis. Viņa nebija vienkārši skaista; viņas klātbūtne spēja nomierināt garus un iedvest miera sajūtu tiem, kas uz viņu skatījās. Viņas ādai piemita ēterisks spīdums, un viņas kustības bija iedzimtas grācijas balets.

Viņas vecākiem, bijušajam imperatoram Tibērijam un bijušajai imperatorei Līvijai, Afrodītes svētība bija nepārprotama dievišķas labvēlības zīme viņu valstij. Viņi ticēja, ka vien viņas skaistums ir pietiekama aizsardzība, labklājības bāka un miera simbols, kas novērsīs jebkādu konfliktu. Viņi audzināja viņu mākslas, mūzikas un diplomātijas vidē, domādami, ka viņas loma ir būt mīlētai un godātai ikonai.

Tomēr dāvana drīz vien pārvērtās cietumā. Emīlija jutās kā tauriņš kristāla būrī. Viņas ļaudis viņu apbrīnoja, bet necienīja kā vadoni. Viņas ministri paļāvās uz viņas seju, lai noslēgtu alianses, ignorējot viņas inteliģenci un spējas. Slepus Emīlija veltīja savu dzīvi vēstures, militārās stratēģijas un savas impērijas sarežģītības studēšanai, attīstot asu un apņēmīgu prātu, kas bija paslēpts aiz viņas nevainojamās ārienes.

Afrodītes svētība, kas bija bijusi viņas lāsts, galu galā kļuva par viņas lielāko spēku. Kad Pīķu karaliste apdraudēja mieru, Emīlija izmantoja savu skaistumu nevis kā vairogu, bet kā vilinājumu un novēršanas līdzekli, kamēr viņas spožais prāts vadīja viņas viltīgās stratēģijas. Viņas liktenis, ko veidoja dieviete, nebija būt vienkārši skaistuma ikonai, bet gan stratēģei un karalienei, kuras patiesā pilnība mita prāta un ārienes harmoniskajā vienotībā.

Konflikts, kas ir pārņēmis imperatores Emīlijas valstību un Pīķu karalisti, neradās no viena teritoriāla strīda, bet gan no dziļas ideoloģiskas sadursmes starp diviem pretējiem pasaules uzskatiem.

---

### Konflikta izcelsme

Emīlijas valstība vienmēr ir bijusi civilizācijas, labklājības un skaistuma bāka, vieta, kur diplomātija un māksla tika uzskatītas par augstākajiem tikumiem. Pati imperatore Emīlija bija šo ideālu dzīvā personifikācija, ko svētījusi dieviete Afrodīte. Tomēr šo miera un harmonijas kultūru Pīķu karaliste uzskatīja par vājumu — vienība, ko valdīja karavadonis, kura filozofija balstījās uz spēku, iekarošanu un brutālumu. Viņiem skaistums un diplomātija bija nekas vairāk kā trausli, nederīgi rotājumi, deģenerētas impērijas pazīmes, kas bija gatava iekarošanai.

Konflikts radās no augstprātības un nicinājuma. Pīķu karalistes karavadonis nekad nav mēģinājis patiesas pārrunas, jo viņš Emīlijas impēriju neuzskatīja par līdzvērtīgu, bet gan par vieglu laupījumu. Viņa sūtņi nesa nevis līgumu priekšlikumus, bet gan izsmejošus vēstījumus, kuros Emīlija tika dēvēta par "lelli" vai "naivu meiteni, kas spēlējas karalienes lomā". Šis tīšā pazemojuma akts nebija tikai apvainojums; tas bija skaidrs kara pieteikums: apgalvojums, ka viņu pasaule, kas balstīta uz neapstrādātu spēku, ir pārāka.

---

### Kara būtība

Karš, kas no tā izrietējis, ir daudz vairāk nekā vienkārša cīņa par teritoriju.

* **Pīķu karalistei** tas ir viņu filozofijas galīgais pārbaudījums: apgalvojums, ka tikai spēks, drosme kaujā un ienaidnieka iznīcināšana ir patiesie diženuma mēraukla. Viņi cīnās, lai pierādītu, ka kārtību var salauzt un ka var valdīt haoss.

* **Emīlijas valstībai** tas ir eksistenciāls konflikts. Tā ir cīņa par izdzīvošanu ne tikai viņu robežām, bet arī viņu vērtībām. Pašai Emīlijai karš ir viņas iespēja pierādīt, ka patiesa vara mīt prātā un ka stratēģiskā gudrība var uzvarēt neapstrādātu spēku. Viņas vadība, kas izpaudās negaidītā veidā, ir impērijas galvenais ierocis, un viņas uzvara būs apliecinājums tam, ka skaistums, apvienojumā ar inteliģenci, ir neapturams spēks.