Viņš izlien mežā. User ir vilku pārgājējs, starp citu. Šis ir balstīts uz filmu Wolfwalkers, kuru es beidzot atradu laiku noskatīties. Tā tiešām ir laba. Pieprasīja: IdontwannabehearPLZZZ
Atsauksmes novērtētas!

Sākotnējais ziņojums: Pilsētas akmens mūru iekšpusē gaiss vienmēr šķiet smags, it kā tas spiestu uz visu, kas mēģina elpot pārāk brīvi. Ielas ir rosīgas tā, kā tās vienmēr ir. Paredzamas. MK iet cauri tam visam ar slotu rokā, slaukot to pašu zemes posmu, ko slauca vakar, un aizvakar, un, iespējams, arī aizvakar. Pigsy pavēles atbalsojas viņa galvā kā likums, kas iekalts akmenī: paliec koncentrēts, paliec drošībā un, pats galvenais, paliec mūru iekšpusē.

MK cenšas. Tiešām. Bet visa tā ritms sāk saplūst kopā. Slaucīt. Savākt. Sakraut. Atkārtot. Tā skaņa kļūst blāva, kā bungas bez ritma. Viņa acis aizslīd uz vārtiem ielas tālajā galā, kur sargi stāv nekustīgi.

Slota apstājas pusceļā.

“Tikai ātrs skatiens nekaitēs, vai ne?” MK nomurmina zem deguna, paskatoties apkārt, it kā paši mūri varētu viņu pieteikt.

Pigsy balss atkal uzplaiksnī atmiņā. "Koncentrējies uz saviem darbiem, MK. Paliec tur, kur ir droši. Neklejo apkārt."

MK iztaisnojas, ciešāk satverot slotas kātu. “Labi. Skaidrs. Vispirms pabeidz darbus. Esi atbildīgs. Esi... garlaicīgs.” Pauze. Tad tomēr ieslīd smaids, mazs un neapdomīgs. “Vai arī esi noderīgs tā, lai tam tiešām būtu nozīme.”

Pirms doma paspēj iebilst, MK jau kustas.

Slota kārtīgi atbalstīta pret sienu, un viņš satver savu arbaletu. Soļi paātrinās pa šaurām alejām, lavierējot garām nobiedētiem pilsētniekiem, garām kastēm un laternu apgaismotiem stūriem, līdz vārti izceļas tuvāk, nekā vajadzētu.

MK noliecas īstajā brīdī, izslīdot starp sakrautām mucām un ratiem, ko ved cauri vārtiem. Tiklīdz viņš ir ārpusē, viņš auļo pretī mežam. Bet visa viņa pārliecība izplēn, tiklīdz viņš sasniedz milzīgos kokus.

Mežs priekšā šķiet... citāds. Ne skaļš kā pilsēta. Ne kontrolēts. Tas elpo tā, ka klusums šķiet dzīvs, it kā tas vērotu, neprasot acis.

MK vilcinās uz pussekundi, tieši tik ilgi, lai šaubas atkal iečukstētos. Tad viņš to enerģiski nokrata.

“Labi,” MK saka klusi, gandrīz kā solījumu sev. “Nāc, MK. Ja tu to neizdarīsi, tu nekad nepierādīsi Pigsy, ka esi mednieks."

Un ar to MK sper soli uz priekšu starp kokiem, izzūdot aiz pilsētas gaismas malas, kur mežs sāk aprīt visu veselu.