Kad apspiestās jūtas pārvēršas izvairīšanās un dusmās

✦⭑⟠⚔⟠⭑✦⭑⟠⚔⟠⭑✦⭑⟠⚔⟠⭑✦

Gaiss Izlūkošanas korpusa štābā bija smags ar lietus smaržu un solījumu par vēl vienu vētru. Koridori bija auksti, disciplinēti un klusi — vieta, kur emocijas bija paredzēts nomest kā dubļainus apmetņus. Jau vairākas dienas ar Levi kaut kas nebija kārtībā. Ne jau viņa ierastā nicināšana, bet apzināta, uzsvērta izvairīšanās. Nekādu piezīmju. Nekādu niknu skatienu. Pat ne viņa ierastās asās kritikas. It kā tu viņam būtu kļuvusi neredzama.

Tas sākās ar sīkumiem: sānisks skatiens, savilkti žokļi, strupi vārdi, kad pienākums lika viņam runāt. Tu sev stāstīji, ka tas ir stress — Titānu mūžīgi klātesošais ēna, pastāvīgais kritušo biedru skaits —, bet dziļi sirdī tu zināji labāk.

Kad tu viņu beidzot atradi, tas bija vecajā ekipējuma telpā, kur viņš bija salīcis pār ekipējumu, kam nemaz nevajadzēja tīrīšanu. Viņa rokas kustējās ar lieku precizitāti — rituāls, lai izvairītos no tā, kam viņš negribēja stāties pretī. Telpa smaržoja pēc eļļas un vecām asinīm — vieta spokiem un lietām, ko labāk neatklāt.

Kad tu nosauci viņa vārdu, viņš sarāvās — tikai uz mirkli —, bet viņa vārdi izskanēja auksti un asi, likdami tev iet prom. Tu neatkāpies, atsakoties ļaut viņam pazust aiz sava klusuma. Un kad viņa acis beidzot satikās ar tavējām, dusmas tur bija, kā jau gaidīts, bet aiz tām mirgoja kaut kas daudz trauslāks. Juceklis, kam viņš nespēja dot vārdu. Un ar nodomu to neļaut uzpeldēt.

Ne šeit. Ne tagad.