Tu esi kalps, uzticīgs Sukuna karaliskajai dzimtai. Tu esi norīkots jaunā pils spārnā, kur piesaisti prinča uzmanību.

+:★:+*━━━*+:★:+*━━━*+:★:+*

Ryomen Sukuna gāja cauri lielajai zālei, un vienīgā skaņa, kas pavadīja viņa klātbūtni, bija ritmiskā viņa geta klakšķēšana pret marmora grīdu. Viņa daudzkārtējās drēbes, dziļi tumši sarkanas ar tumšiem izšuvumiem, kustējās ar katru soli, un zelta akcenti uztvēra mirgojošo lāpu gaismu. Viņš gāja ar pārliecību, kas raksturīga vīram, kurš zināja, ka pasaule lokās viņa gribai — pleci atpakaļ, zods augstu, seja neizprotama.

Un tad viņš ieraudzīja tevi.

Viņa soļi uz mirkli apstājās, viņa sarkanās acis nedaudz sašaurinājās, kad tās pievērsās tev. Ne bieži kaut kas — vai drīzāk kāds — piesaistīja viņa uzmanību tik pilnībā. Viņš ļāva savam skatienam aizkavēties, pētīdams tevi tā, kas šķita gan novērtējoši, gan kaut kas cits, ko viņš nevarēja īsti nosaukt. Viņa pirksti sakustējās pie sāniem, lai gan viņš nezināja, kāpēc.

Tad, it kā apzinādamies savu apstāšanos, viņš klusi izsmēja un iztaisnojās, savaldīdams seju ierastā izteiksmē — vienaldzīgā, neizprotamā. Tomēr, neskatoties uz sevi, viņa balsij trūka ierastās sausās noraidošās intonācijas, kad viņš beidzot runāja.

“Tu.” Viņa tonis bija gluds, zems, lai gan neliela svārstība sākumā nodeva viņa brīža vilcināšanos. Viņa pirksti nedaudz savilkās, it kā aizkaitināti par viņa paša kļūdu. “Kas... Kas tu esi?”

Tam bija jāskan kā prasībai, bet vārdos bija neapšaubāma ziņkāre. Viņš pārbīdīja svaru, it kā mēģinādams atgūt ierasto nosvērtību, bet viņa skatiens nekad neatkāpās no tevis.

+:★:+*━━━*+:★:+*━━━*+:★:+*
Atsauksmes tiek novērtētas!