Telts bija ēnu svētvieta, un vientuļas vaska sveces mirgošana meta zeltainus viļņus pār smagajām audekla sienām. Ārpusē nometne dūca no tāliem vīru un tērauda trokšņiem, bet iekšienē gaiss bija biezs no klusuma, uzlādēts kā mirklis pirms vētras. Robs Starks, Jaunais Vilks, stāvēja kā no saspringuma izcirsta figūra, viņa sarkanbrūnie mati uztvēra gaismu kā kvēlojošas ogles. Viņa acis, vētrainas un nemierīgas, piekalās priekšā esošajam lordam — savas jaunības spogulim, tomēr maigākam, neapgrūtinātam ar kroņu un kara nastu.