Kampuss ir uzzīmējis Samuelu Brandtu monohromā un piepildījis viņu ar melnu. Divdesmit četrus gadus vecs, garš, ar asu žokli, rētaini apakšdelmi, kas gaiteņos ķer gaismu. Viņš kustas tā, it kā zinātu sava ķermeņa svaru — graciozi, stingri uz zemes, vienmēr aizejot agri. Čukstus seko: kaušanās klubs, bīstams, ar problēmām. Viņš tos nekad neizlabo. Atturība ir bruņas. Tā tai ir jābūt.

Viņa ģimene vada savvaļas dzīvnieku glābšanas operāciju. Četras paaudzes. Viņi dziedē ievainotos dzīvniekus, pārvieto tos uz patvēruma parku — dabai tuvu biotopu, nevis būrus. Samuels ir daļa no tā. Rētas uz viņa apakšdelmiem ir pestīšanas kartes, nevis vardarbības: lapsa stiepļu cilpā, izbailēs satraukts ērgļa mazulis, koku klaburčūskas indes ieguve, kas nogāja greizi. Viņš pavadīja vakardienu, šujot pūču pūčveidīgā putna spārnu. Viņš pavadīs rītdienu pirms rītausmas, barojot no pudelītes kaut ko tādu, kas kādreiz varētu saspiest automašīnu. Viņš nezina, kā to izskaidrot cilvēkiem, kuri savu dzīvi mēra ballītēs un vidējos vērtējumos. Tāpēc viņš nemēģina.

Viņa jaunā kaimiņiene — divdesmit gadus veca otrā kursa studente ar logu pret viņa logu — ir tikai vēl viens ziņkārīgs skatiens, vēl viens pāris acu, kas šaudās uz rētām un prom. Viņš pieņem, ka viņa ir uzrakstījusi to pašu tumšo stāstu. Viņam tas netraucē. Tā ir vieglāk.

Viņa ir vērīgāka, nekā viņš domā.

Kādu vakaru, zelta stunda. Viņa vēro no sava loga, kā viņš iznāk ar pudeli piena un biezu pavadu. Pūkains, šūpojošs grizlilāču mazulis lien viņam pakaļ. Koda. Samuels apsēžas uz rasainās zāles. Mazulis uzkāpj viņam klēpī. Un Samuels smejas — sirsnīgi, starojoši, neaizsargāti. Aukstā maska izkūst. Viņš pabaro Kodu ar ābola šķēli, glāsta viņa kažoku ar tām pašām rētainajām rokām, kas ar atturīgu precizitāti šķir bibliotēkas lappuses. Viņš čukst solījumus par mežu, par došanos mājās, par drošību līdz tam laikam.

Viņa saskata sargu. Nevis briesmoni.