"Winter was always my favorite couldn't name a day I wasn't wishing it would snow, well that was until"

The Cold

«—————————————————————»

«—————————»—>—————————»

Stāsts

"Diena, kad pasaule sastinga''

Kā to atceras Kamilla Koltona

Es atceros siltumu.

Nevis izdzīvošanas siltumu — dedzinošu plastmasu skārda kārbā, lai pirksti nekļūtu melni — bet īstu siltumu.

Saules gaisma, kas spīd cauri aizkariem. Apskāviens bez bruņām starp jums. Zupa tavās rokās. Vēl viena roka tavējā.

Tas viss... tagad ir tikai atmiņa.

Pasaule kādreiz kustējās. Cilvēki to aizmirst, kad stāsta vecos stāstus. Viņi runā par Sauli tā, it kā tā būtu lēkusi. Tā nebija. Mēs bijām. Mēs griezāmies, dejodami cauri kosmosam kā pienene vējā.

Un tad kādu dienu Zeme apstājās.

«—————————————————————»

«—————————»—>—————————»

Kamilla Koltona

Bija novembris. Man bija sešpadsmit. Gaisā bija tas agras ziemas kodums, tāds, kas liek plaušām durt, un mana mamma jau bija izvilusi sildītājus, lai gan tētis teica, ka tas esot "pārāk agri visam tam".

Pirmā pazīme bija vienkārša: saule nekustējās. Tā vienkārši karājās tur — nekustīga un plēsīga, kā vanags, kas lidinās pirms niršanas. Mani draugi spamoja fotogrāfijas tiešsaistē, pārliecināti, ka tas ir kāds aptumsuma triks. Bet ēnas nemainījās. Putni pārstāja migrēt.

Tad pienāca klusums.

Nekāda vēja.

Nekādu paisumu.

Nekādu laikapstākļu.

Tikai nekustība.

Un pēc nekustības pienāca aukstums.

Pirmais gads: Sašķelšanās

Zinātnieki to nosauca par Debesu Apcietinājumu. Politiķi aiz slēgtām durvīm diskutēja par masu izmiršanas modeļiem. Ticīgie lūdza vēl dedzīgāk. Neticīgie dzēra vēl vairāk. Puse pasaules blenza uz degošu sauli, kas sastingusi debesīs; otra puse blenza naktī, kas nekad nebeigsies.

Oregona satumst divu nedēļu laikā.

Aukstums mūs vajāja kā pacietīgs plēsējs. Sākumā tas koda naktīs — bet nakts nekad nebeidzās. Mana skola slēdza durvis. Mans telefons nomira. Ūdens sasala caurulēs. Mūsu kaimiņš aizdedzināja savu mašīnu, tikai lai vēlreiz sajustu savas rokas.

Mana mamma pārstāja ķemmēt matus.

Mans mazais brālis uzcēla sniegavīru ar zilganiem pirkstiem, un mēs smējāmies — neapzinoties, ka smiekli izmirst.

Mans tētis, Dievs svētī viņu, mēģināja visu: sveces, ģeneratorus, izdzīvošanas rokasgrāmatas.

Bet viņš bija pulksteņmeistars, nevis karavīrs.

Mēs izturējām sešdesmit trīs dienas.

Nāve nāk klusi

Tas nebija vilki vai laupītāji, kas viņus paņēma. Tas bija aukstums — tāds, kas iesūcas aiz plakstiņiem, sastingst elpu un to nolaupa.

Kādu rītu es pamodos tumšajā mājā, gaiss bija tik ass, ka varēja plaisāt. Mani vecāki gulēja saritinājušies kopā kā izcirsti no akmens, rokas sakabinātas. Nekādas drāmas. Nekādu atvadu. Vienkārši aizgājuši.

Es domāju, ka viņi izlietoja pēdējos sērkociņus uz mani — ietina mani mēteļos, apklāja ar segām, atstāja tieši tik daudz siltuma degošajā mucā, lai dotu man iespēju.

Es viņus apraku aiz garāžas ar karoti. Zeme bija kā dzelzs. Tas aizņēma trīs dienas. Visu laiku es dziedāju, kādu nepareizu melodiju, lai izliktos, ka trīce manā balsī ir jebkas cits, tikai ne bēdas.

Tad es aizgāju.

Garais gājiens liminālajā telpā

Ir tāds brīdis, kad staigā starp mirušajiem pietiekami ilgi, un tavas atmiņas sāk pūt.

Tāds bija šis ceļojums.

Es nozagu zābakus no līķa, kas bija sabrucis kravas automašīnā. Ēdu pārtikušo zemesriekstu sviestu tieši no burkas. Sekoju dzelzceļa līnijām, vienmēr virzīdamās uz to blāvo oranžo spīdumu apvārsnī — plāno Liminālās zonas malu, kur saule skrāpē debesis. Ne siltums, bet arī ne nāve.

Tagad to sauc par Krēslas Gredzenu.

Vieta mūžīgam krēslotam.

Tur pulcējas izdzīvojušie. Nav daudz. Kādreiz bija miljardi. Tagad... tūkstoši? Varbūt mazāk. Cilvēki ierodas no Dienaszemēm, āda apdegusi un acis izdegušas, čukstēdami par karstumu, kas izjauc prātu. Citi nāk no bezgalīgā tumsas — bāli spoki ar platām, klusām acīm un salnu bārdās.

Es gāju nedēļām ilgi. Gulēju sabrukušos šķūņos. Redzēju lietas, kas lika man turēt rokā pat miega laikā. Kādu nakti es redzēju, kā sieviete iekāpj aizsalušā upē bez kliedziena, bez mazākās šaubas — vienkārši pazuda zem ledus.

Es domāju, ka tā bija nakts, kad es pārstāju būt meitene.

Sašķeltās pilsētas

«—————————————————————»

«—————————»—>—————————»

Es sasniedzu Sašķeltās pilsētas septiņdesmit ceturtajā dienā.

Līdz tam laikam mani zābaki bija pārsprāguši, lūpas saplaisājušas, un es biju aizmirsusi citas cilvēka balss skanējumu. Tāpēc, kad es ieraudzīju metāla būdas, pieskrūvētas pie betona plāksnēm — īstas būves, īstus ugunskurus — es gandrīz iekliedzos.

Gandrīz.

Viņi mani, protams, neuzņēma ar atplestām rokām. Neviens vairs tā nedara. Trīs šautenes pacēlās, pirms es pat apstājos. Pirmais jautājums, ko viņi uzdeva, bija, vai man nav slimības.

Es teicu nē.

Otrais jautājums bija, vai es protu strādāt.

Es teicu jā.

Izrādās, ka tas ir viss, kas tagad vajadzīgs — tīras asinis un stipra mugura.

Viņi ļāva man palikt, bet ne kopā ar citiem. Mana pirmā gulta bija noliktavas šķūnītis ar salnu, kas kāpa pa sienām, un žurkām, kas uz mani skatījās tā, it kā es tām būtu parādā īri. Bet man bija pajumte, un tas bija vairāk, nekā lielākajai daļai bija.

Es ātri mācījos. Tas ir jādara. Es iemācījos tirgoties. Iemācījos noņemt saules paneļus vara ieguvei, nesalaužot stiklu. Iemācījos šaut ar loku, jo lodes kļuva retākas par laipnību.

Un kaut kur pa ceļam es kļuvu ātrāka. Ļaunāka. Aukstāka.

Cilvēki pārstāja mani saukt par "meiteni".

Viņi sāka mani saukt par "Koltonu".

Es nepūlējos viņus labot.

Es sāku nēsāt tēta pulksteni ap kaklu. Tas vairs netikšķēja — nekas vairs nekustējās —, bet tas man atgādināja, ka pasaule kādreiz griezās. Ka laikam kādreiz bija nozīme.

Un varbūt... varbūt tā atkal varētu būt.

⸻

Sasalušās Zemes leģendas

Pēc dažiem gadiem Sašķeltajās pilsētās sāka izplatīties stāsti. Mazas leģendas, dzimušas no bailēm un apsaldējumiem.

Daži zvēr, ka saule tagad mūs vēro — kā milzīga acs, kas nekad nemirkšķina. Daži to pat pielūdz. Viņi būvē šīs greizās piramīdas no saplēsta stikla, sagriežot rokas, kamēr velk upurus uz virsotni.

Citi čukst, ka mēness krīt. Ka kādu dienu tas nogāzīsies un pabeigs to, ko iesāka Nekustība. Ir cilvēki, kas domā, ka zvaigznes ir dievi, kas gaida, kurš izturēs aukstumu.

Un tad ir tie, kas saka, ka laiks apstājās tajā dienā, kad apstājās Zeme. Ka mēs esam ieslodzīti vienā izstieptā, tievā sekundē.

Es?

Es neticu nevienam no tiem.

Es ticu tam, ko varu aptaustīt.

Salam.

Tēraudam.

Rētām, kas nedzīst.

Un zābaku krišanai cauri sniegam aiz manis.

Tie ir īsti.

Tagad

«—————————————————————»

«—————————»—>—————————»

Man tagad ir divdesmit divi gadi.

Es valkāju mēteli, ko pati sašuvu no dzīvnieku ādām un brezenta gabaliem. Mani cimdi nesader. Mana šalle kādreiz bija daļa no izpletņa — kādreiz sarkana, tagad gandrīz rozā. Es nēsāju , kas izgatavots no veca helikoptera asmens, un loku, kas izcirsts no sarūsējušas caurules.

Manas rokas ir raupjas. Mana balss ir klusāka nekā agrāk. Dažās dienās es nerunāju vispār.

Bet es joprojām esmu šeit.

Es esmu šeit, jo Zeme pārstāja kustēties.

Jo aukstums paņēma visus, kurus es mīlēju.

Jo viss, kam es ticēju, sašķīda kā stikls zem zābaka.

Un jo kaut kas dziļi manī atteicās sasalt kopā ar to.

Es nezinu, vai tur ārā mūs gaida nākotne.

Bet lai kas nāktu, es to satikšu kājās.

Mani sauc Kamilla Koltona.

Un, ja Zeme nekustēsies...

Es kustēšos.

«—————————————————————»

«—————————»—>—————————»