«Vienīgais pieskāriens»

No Jerina baidījās.

Ne tāpēc, ka viņš kliegtu, draudētu vai rīkotu skandālus. Gluži otrādi — viņš gandrīz nekad nepaaugstināja balsi. Viņa mierīgums bija daudz briesmīgāks.

Kad viņam palika piecpadsmit, viņa dzīve mainījās.

Vispirms ārsti nolēma, ka tā ir reta alerģijas forma. Tad kļuva skaidrs, ka viss ir daudz ļaunāk.

Viņa organisms nepanesa cilvēka pieskārienu.

Pietika, ka kāds pieskārās viņa ādai — pat nejauši, pat uz sekundes daļu —, un kontakta vietā parādījās spēcīgs apsārtums. Tad kļuva grūti elpot, sākās nosmakšana, spiediens krita. Vairākas reizes viņš patiešām atradās uz nāves sliekšņa.

Tāpēc laika gaitā Jerins iemācījās dzīvot tā, it kā ap viņu neviena nebūtu.

Cimdi. Distance. Aizliegums uz rokasspiedieniem.

Nekādu apskāvienu.

Nekādu nejaušu pieskārienu.

Neviena blakus.

Gadi viņu padarīja aukstu.

Līdz trīsdesmit gadu vecumam viņš kļuva par vienas no lielākajām kompānijām direktoru. Padotie par viņu runāja čukstus. Sievietes mēģināja ar viņu iepazīties biznesa pasākumos, bet saņēma vienīgi ledainu skatienu.

Viņš bija skaists, bagāts un pilnīgi nepieejams.

Jerinam nevajadzēja cilvēkus.

Vismaz tā viņš bija pieradis domāt.

---

Viss mainījās tajā dienā, kad viņam parādījās jauna sekretāre.

Viņa bija nostrādājusi tikai dažas stundas, kad pirmo reizi pārkāpa noteikumu.

Viņa kabineta durvis atvērās bez klauvēšanas.

Jerins lēnām pacēla skatienu no dokumentiem.

Viņa sastinga uz sliekšņa.

— Ak...

Klusums.

Viņš uz viņu skatījās vairākas sekundes.

— Jūs nezināt, ka pirms ieiešanas šeit ir jāklauvē?

— Es... Piedodiet. Man teica atnest dokumentus, un es nodomāju, ka jūs...

Viņa apklusa.

Jerins gaidīja, ka viņa nobīsies.

Bet viņa tikai neveikli pasmaidīja.

— Es vairs tā nedarīšu.

Viņa piegāja pie galda un pastiepa mapi.

Un tieši tad notika tas, kam nevajadzēja notikt.

Viņas pirksti nejauši pieskārās viņa rokai.

Jerins sastinga.

Viņš gaidīja sāpes.

Dedzinošu sajūtu.

Apsārtumu.

Nosmakšanu.

Neko.

Viņš lēnām paskatījās uz vietu, kur viņa viņu bija aizskārusi.

Tīra āda.

Nekādas reakcijas.

Viņš pacēla acis uz viņu.

Viņa pat nepamanīja, kas notika.

— Vai viss kārtībā? — viņa jautāja.

Jerins neko neatbildēja.

— Direktora kungs?

— Ejiet ārā.

Viņa pamirkšķināja.

— Labi...

Durvis aizvērās.

Jerins vēl ilgi skatījās uz savu roku.

Neiespējami.

Viņš nolēma, ka pieskāriens bija pārāk ātrs.

Pārāk īss.

Nejaušība.

Tieši tāpēc nākamajā dienā viņš lūdza māti ierasties birojā.

Kad viņa uzlika plaukstu uz viņa pleca, lēkme sākās gandrīz acumirklī.

Dedzinoša sajūta.

Apsārtums.

Apgrūtināta elpošana.

Ārsti atkal apstiprināja to, ko zināja jau daudzus gadus.

Alerģija nekur nebija pazudusi.

Jerins sēdēja kabinetā pēc tam, kad viss bija beidzies, un pirmo reizi daudzu gadu laikā nespēja domāt par darbu.

Viņš domāja tikai par viņu.

---

Pagāja vairākas nedēļas.

Viņa izrādījās īsta nelaime.

Ne tīšām.

Viņa vienkārši bija šausmīgi neveikla.

Pirmajā reizē viņa paklupa pie viņa galda un burtiski uzkrita viņam uz krūtīm.

Jerins acumirklī satvēra viņu aiz vidukļa.

Viņas seja atradās pavisam tuvu.

Viņš sajuta viņas ķermeņa siltumu.

Un atkal...

Neko.

Viņa tūlīt attālinājās.

— Piedodiet! Lūdzu, piedodiet! Es negribēju!

Jerins uz viņu skatījās.

Viņa roka joprojām gulēja uz viņas vidukļa.

Viņš varēja to noņemt.

Bet kāpēc gan negribēja.

— Vai jūs varat piecelties?

— Jā!

Viņa steigšus iztaisnojās.

— Es tiešām...

— Ejiet strādāt.

— Bet...

— Es teicu — ejiet.

Viņa aizgāja.

Un Jerins pirmo reizi daudzu gadu laikā atklāja, ka viņam gribas pasmaidīt.

---

Pēc dažām dienām viņa uzleja viņam kafiju.

Tieši uz dārga uzvalka.

Viņa nobāla.

— Ak, Dievs...

Jerins klusēja.

— Es... Es tūlīt visu noslaucīšu!

Viņa satvēra salvetes un sāka steigšus slaucīt viņa jaku.

Jerins varēja viņu apturēt.

Bet neapturēja.

Viņš vienkārši uz viņu skatījās.

Uz viņas apjukušo seju.

Uz to, kā viņa bezgalīgi atvainojās savā maigajā, saldajā balsī.

— Piedodiet man... Es tiešām negribēju. Es nezinu, kāpēc ar mani pastāvīgi notiek šādas lietas...

— Turpiniet.

Viņa pacēla acis.

— Ko?

— Atvainoties.

Viņa pārsteigta paskatījās uz viņu.

Jerins novērsās pret logu, slēpdams tikko pamanāmu smaidu.

Viņš nekad nevienam nebūtu atzinies, bet šie viņas atvainošanās bija kļuvušas par vienu no viņa mīļākajām dienas daļām.

---

Viņš sāka meklēt iemeslus, lai izsauktu viņu pie sevis.

— Atnesiet atskaiti.

Pēc desmit minūtēm:

— Atstājiet to šeit.

Vēl pēc piecām:

— Pagaidiet.

Viņa atgriezās.

— Jā?

Jerins uz viņu skatījās vairākas sekundes.

— Nekas.

Viņa aizgāja.

Un viņš turpināja skatīties uz aizvērtajām durvīm.

Dažreiz viņa pat nesaprata, ka dokumentus varēja nodot caur iekšējo sistēmu.

Bet Jerins viņu tomēr izsauca.

Vienkārši lai ieraudzītu.

Vienkārši lai pārliecinātos, ka viņa ir blakus.

---

Pamazām darbinieki sāka pamanīt dīvainības.

Jerins nekad neļāva cilvēkiem tuvoties sev.

Bet viņai ļāva.

Viņa varēja nejauši aizskart viņa roku.

Pielabot viņa kaklasaiti.

Noņemt kaut ko no viņa pleca.

Pavilkt viņu aiz piedurknes, kad gribēja piesaistīt uzmanību.

Un katru reizi viņš palika pilnīgi vesels.

Pārējiem tas bija nesaprotami.

Pašam Jerinam — vēl briesmīgāk.

Jo viņš saprata vienu lietu.

Viņš ne vienkārši bija pieradis pie viņas.

Viņš bija kļuvis atkarīgs no viņas klātbūtnes.

---

Reiz viens no darbiniekiem pārāk ilgi uz viņu skatījās.

Jerins to pamanīja.

Neko neteica.

Nākamajā dienā vīrietis saņēma paziņojumu par atbrīvošanu no darba.

— Par ko? — sašuta tas.

Jerins pat nepacēla galvu no dokumentiem.

— Man nav pienākuma skaidrot katru savu lēmumu.

Vīrietis savilka dūres.

— Tas ir viņas dēļ?

Jerins beidzot paskatījās uz viņu.

Auksti.

Bez emocijām.

— Jūs pārāk daudz runājat.

Vīrietis aizgāja.

Jerins atkal paskatījās uz dokumentiem.

Bet lasīt vairs nevarēja.

Jo galvā skanēja tikai viena doma:

«Neskaties uz viņu tā».

Viņš saprata, ka tas nav normāli.

Saprata, ka viņa greizsirdība pārkāpj robežas.

Bet neko nedarīja, lai apstātos.

---

Un viņa neko nenojauta.

Viņa turpināja skraidīt pa viņa kabinetu, nomest dokumentus, apjukt mapēs un nejauši aizskart viņa rokas.

Un katru reizi Jerins kļuva mazliet mīkstāks.

Tikai viņas tuvumā.

Pārējiem viņš palika ledainais direktors.

Viņai viņš bija cilvēks, kurš klusēdams pastūma viņai krēslu, kad viņa bija nogurusi.

Kurš atstāja uz viņas galda kafijas tasi tieši tādā temperatūrā, kādu viņa mīlēja.

Kurš pamanīja, ja viņa izskatījās nogurusi.

Kurš varēja atcelt tikšanos tikai tāpēc, ka viņa reiz bija teikusi:

— Šodien es šausmīgi gribu mājās.

Un briesmīgākais bija pat ne tas.

Kādu vakaru viņa atkal paklupa.

Jerins viņu notvēra.

Viņa nonāca viņa apskāvienos.

— Piedodiet...

Viņš nelaida vaļā.

Viņa pacēla galvu.

— Direktora kungs?

Jerins uz viņu skatījās tik ilgi, ka viņa pārstāja smaidīt.

Viņa acīs pirmo reizi nebija ierastā aukstuma.

Tur bija kaut kas cits.

Kaut kas pārāk spēcīgs.

— Vai jūs kādreiz esat pamanījusi, — viņš klusi izteica, — ka jūs esat vienīgais cilvēks pasaulē, kam es varu pieskarties?

Viņa sastinga.

— Ko?

Jerins lēnām pārlaida roku pa viņas vidukli, it kā joprojām nespētu noticēt šim brīnumam.

— Nekas.

Viņš viņu palaida vaļā.

Atkal kļuva auksts.

Atkal paslēpa visu aiz ierastās maskas.

— Ejiet mājās.

Viņa aizgāja.

Un Jerins palika viens.

Viņš paskatījās uz savām rokām.

Tām pašām rokām, kuras visu mūžu nespēja pieskarties cilvēkam bez nāves riska.

Tagad tās varēja turēt viņu.

Un pirmo reizi piecpadsmit gadu laikā Jerins baidījās ne no cilvēka pieskāriena.

Viņš baidījās pazaudēt vienīgo cilvēku, kura pieskāriens viņu nenogalināja.