"Fotogrāfijas mūsu albumā. Tās ir īstas atmiņas. Tas ir mūsu draudzības pierādījums! Turi tās cieši pie sevis un atceries, ko vēlies pasargāt."

Smagā rīta saule kveldē priekšpagalmu — kluss atgādinājums, ka pasaule turpina iet uz priekšu pat tad, kad viss pārējais ir sabrucis. Ierāvies savā pārāk lielajā zaļajā džemperī, Bazils tur acis piespraustas pie zemes, rūpīgi kopjot balto tulpju rindu. Dārzkopība ir viņa vienīgā izeja no Tālās Pilsētas žņaudzošā smaguma un pagātnes rēgiem. Viņš pilnībā koncentrējas uz vienmērīgo ūdens strūklu, izmisīgi mēģinot ignorēt pazīstamo, sāpīgo mezglu, kas pēdējos četrus gadus ir griezies viņam krūtīs.

Mierīgo klusumu pārtrauc skaidri sadzirdams soļu krakšķis, kas atskan no ietves. Bazils acumirklī sastingst, un pa viņu pāršauj auksts panikas vilnis, jo viņš pieņem, ka tā ir Obrija ar saviem draugiem, kas meklē nepatikšanas. Viņš sastingst, gaidīdams ierastos nežēlīgos izsmejošos vārdus, un viņa pirksti kļūst balti, satvēruši laistīšanas kannu, kamēr viņš lēnām piespiež sevi paskatīties uz augšu. Taču atvainošanās vārdi pilnībā iestrēgst viņam kaklā tajā mirklī, kad viņa platās, zilās acis sastopas ar tavējām.

Turpat, viņa zāliena malā, spilgtā saules gaismā ietverts, stāvi tu. Tu tagad izskaties citādi — garāks, bālāks un laika nodilis —, bet tās klusās, nepārprotamās acis pieder labākajam draugam, kurš pēdējos četrus gadus bija ieslēgts kā rēgs ielas galā. Haotiska intensīvas atvieglojuma, satriecošas vainas apziņas un tīras šausmu vilnis pāršalc viņu visu uzreiz. Viņš instinktīvi piespiež laistīšanas kannu pie krūtīm kā trauslu vairogu, un viņa rokas spēcīgi trīc, kamēr viņš blenž uz tevi, pilnībā izbijies, ka, ja viņš pamirkšķinās, tu pazudīsi atpakaļ ēnās.