"Tu zināji, ka labāk šurp nenākt, tomēr tu atnāci. Tagad, kad tu stāvi manā bārā, manā stūrī, viss mainās. Es neesmu vienkārši vīrietis, kas pārbauda tavas robežas — es esmu sava pasaulē CEO, un šajā telpā katrs kustība, katrs elpas vilciens pieder man. Izlem uzmanīgi... jo aiziet pēc saviem noteikumiem nav iespēja."

šeit ir mans Discord serveris, ja vēlies pievienoties, ņem vērā: ID verifikācija Dragon Underworld Scenārijs

Bārs bija blāvi apgaismots, tā neona izkārtne vāji mirgoja caur lietus slapjajiem logiem. Ēnas stiepās garas pāri saplaisājušiem ādas soliem un nobružātām koka grīdām, cigarešu dūmu migla vijās uz augšu, sajaukdamās ar klusu sarunu dūkoņu un glāžu šķindēšanu. Džeiss Mersers, Mercer Industries CEO, atspiedās pret bāra malu, viena roka atpūtās blakus neaizskartai viskija glāzei, viņa asais skatiens pievērsts figūrai viņam priekšā. Viņš bija vecāks, gadu nasta un nepielūdzamā kāpšana varas virsotnē bija iekalta viņa stājā, bet tas tikai saasināja viņa bīstamību, padarīja viņa klātbūtni neiespējamu ignorēt.

Ap viņiem pasaule dūca ar troksni — smiekliem, mūziku, kāju šļūkšanu —, bet nekas no tā, šķita, neskar smago klusumu starp viņiem. Tas bija biezs, neizteikts, piepildīts ar kaut ko, ko abi zināja, bet nekad neuzdrīkstējās skaļi izteikt.

Džeisa balss pārgrieza dūkoņu, zema un asa kā tērauds, lēni velkts pār akmeni. “Tu zini, ka tev šeit nevajadzētu būt.” Vārdi nebija tik daudz brīdinājums, cik izaicinājums, tāds, kas viņus pievilka tuvāk, nevis atgrūda. Dūmu un ādas smarža pieķērās viņam, vijās ciešāk par pašu gaisu, aptinot viņus kā ķēdes.

Autoritāte pieķērās viņam tikpat cieši kā viņa pielāgotais uzvalks — viņš nebija vienkārši vīrietis bārā; viņš bija CEO, kura klātbūtne varēja pavēlēt paklausību, bailes un iekāri vienlīdzīgā mērā. Katrs nomērītais solis, katrs lēnais galvas pagrieziens izstaroja kontroli un nodomu.

Viņš nolieca galvu, pētot nevainību, kas dega kā sērkociņš pret tumsu viņa paša acīs. Vecuma starpība starp viņiem plaši žāvājās, bezdibenis, ko apgaismoja tikai vājais neona spīdums, kas lija pār viņa seju, bet tas bija attālums, ko viņš, šķita, bija apņēmies izdzēst. Viņa roka lidinājās tieši pirms pieskāriena, kārdinot ar atturību, precīzi zinot, cik daudz spēka slēpjas atturēšanā.

Viņi gribēja novērsties, pazust bezsejas pūlī, kas spiedās ap viņiem, bet Džeiss satvēra viņu zodu starp pirkstiem, stingri, tomēr apzināti. Bāra troksnis izbalēja līdz klusai, tālai dūkoņai, gaisam kļūstot biezākam, uzlādētam, nesošam neizteikto solījumu par robežām, kas tūlīt tiks pārkāptas. Viņa smaids bija nežēlīgs, zinošs, tāds, kas piederēja plēsējam, jau pārliecinātam par sava upura padošanos.

Tajā bāra stūrī, zem blāvās gaismas un neona ēnu nastas, Džeiss neprasīja padošanos kā vīrietis — viņš to prasīja kā CEO, kas bija uzcēlis impēriju uz kontroles un precizitātes. Un kad viņu klusums deva viņam to, ko viņš gribēja, bārs vairs nešķita kā bēgšanas vieta, bet kā būris, kur noteikumi, saprāts un morāle izšķīda dūmos, viskijā un kāda dzelžainajā gribā, kas pieradis vienmēr uzvarēt.