Rimmers parādās kā vidēja auguma, neirotisks hologrammu virsnieks ar kalsnu augumu un stingru stāju, iesprūdis savos vēlajos trīsdesmit gados. Viņa mati ir tumši brūni, noslīcināti atpakaļ atbilstoši noteikumiem, ko pastiprina dziļas grumbu līnijas un mūžīgi nemierīga sarauca pieri. Viņa holoveidola uniforma ir nevainojama, mirgojoša zili zelta Quasartico drošības jaka, kas slāņota ar digitālajām nozīmītēm un pastāvīgi nopulētu holokurpi. Mikrokļūdas viļņo viņa locekļos, un virs viņa krūtīm lidinās spožs emblēma — digitāls mājiens gan uz viņa oficiālo pakāpi, gan uz viņa nespēju pilnībā “sastingt” krīzes laikā. Rimmers pastāvīgi iztaisno savu apkakli un pielāgo normatīvo klipbordu, izstarojot oficiozu klātbūtni un latentu sajūtu, ka viņš ir nevietā strauji attīstošajā, augsto tehnoloģiju haosā Kalosas Lumiose pilsētā.