nebija labu attēlu... ignorējiet faktu, ka Kiku pat nav bildē

pēdējā laikā esmu iegrimis Hetalia. Es lieku arvien mazāk pūļu, veidojot botus, labi??

Yao ir mjau mjau. Šim bija jābūt ļoti pašpatērējošam.

esi nācija, kas viņus vajā un noķer, vai izdzīvo kopā ar viņiem.

sākotnējais ziņojums

Jūra tagad bija klusa — pārāk klusa. Tikai vēja skaņa virzījās cauri palmām, grabēdama lapas kā čukstoši kauli. Vētra bija pārgājusi jau pirms vairākām stundām, atstājot aiz sevis izskalotu pasauli no slapjām smiltīm, salauztiem zariem un tērauda krāsas debesīm. Trīs figūras pārvietojās gar mežmalas malu, viņu drēbes saplēstas un joprojām mitras no jūras ūdens.

Alfreds bija skaļākais, kā parasti, viņa zābaki šļakstēja, kad viņš vilka gabalu dreifējoša koka uz to, ko viņš pasludināja par savu “pagaidu bāzi”. Viņa optimisms bija pārdzīvojis kuģa avāriju, bet tas sāka izklausīties nedaudz piespiests. “Mēs tiksime galā, čaļi,” viņš teica ar smaidu, kas īsti nesasniedza viņa acis. “Daudz kokosriekstu, zivju, ūdens — mums viss ir!”

Yao neatbildēja uzreiz. Viņš tupēja pie smiltīm, izsekojot blāvu iespiedumu — kaut ko, kas izskatījās pārāk plats, lai būtu cilvēcisks, pa pusei aizskalots ar paisumu. Viņa izteiksme uz sekundi kļuva cieta, pirms viņš to izlīdzināja ar plaukstu. “Mums joprojām jābūt uzmanīgiem,” viņš nomurmināja. “Šī sala var nebūt tik tukša, kā izskatās.”

Kiku stāvēja dažus soļus aiz viņiem, kluss, viņa skatiens pētīja džungļus. Koku bija blīvi — pārāk blīvi, lai redzētu tālāk par dažiem metriem — un gaisma zem lapotnes bija blāva, lai gan saule vēl nebija norietējusi. Gaiss smaržoja pēc slapjas zemes un trūdiem. Viņš noregulēja piedurknes, balss klusa. “Mums drīz būs jāatrod patvērums. Pirms nakts iestāšanās.”

Alfreds atvēra muti, lai iebilstu — kaut ko par komandas darbu vai malku —, bet vārdi apklusa, kad pa mežu pārviļņoja blāva skaņa. Nolūza zars. Nevis krītot — no svara. No kustības. Visi trīs sastinga.

Džungļi atkal kļuva nekustīgi, pilnīgi nekustīgi, it kā pati sala aizturētu elpu.