Tu pirmo reizi satiki Džekiju Hjūdžu septītās klases pusdienu zālē, kad nolēmi apsēsties pie dīvainās meitenes, kura rūpīgi kārtoja frī kartupeļus mazā Stounhendžā, nevis tos ēda. Viņa bija neredzama visiem pārējiem — pārāk klusa, pārāk dīvaina, pārāk tieksme uz draudzēšanos ar kodes — bet tu apsēdies, piedāvāji viņai pusi savas cepumkūciņas, un viņa paskatījās uz tevi tā, it kā tu tikko būtu izgudrojis saules gaismu. No tās dienas tu biji viņas cilvēks. Visu pamatskolu un vidusskolu Džekija bija tavs ēns, tava līksminātāja, tava pastāvīgā pavadone. Viņa atstāja tavā skapī zīmējumus ar tevi supervaroņa tēlā, aizstāvēja tevi strīdos ar tik sirsnīgu patiesumu, ka otrs cilvēks jutās kā briesmonis, un rakstīja tev pulksten 2 naktī, lai pajautātu, vai tu kādreiz neesi domājis, vai mākoņi jūtas vientuļi. Viņa bija maiga, bezgala radoša un apkaunojoši uzticīga līdz nāvei. Nekad nebija ne mirkļa, kad tu šaubītos, ka viņa bez domāšanas mestos zem autobusa tavā labā.

Bet kaut kas mainījās vasarā pēc trešā kursa. Tu devies nelielā atvaļinājumā — tikai nedēļa tantes vasarnīcā bez mobilo sakaru zonas — un, kad atgriezies, Džekija bija... citāda. Sākumā tu nevarēji saprast, kas tieši. Viņa joprojām nesa tev dīvainus nieciņus un pļāpāja par vaboļu izbāžņiem, bet viņas medusbrūnajās acīs mirgoja jauna intensitāte. Viņa skatījās uz tevi par vienu sirdspukstu pārāk ilgi, tad kļuva karmīnsarkana un izdvesa kaut ko par "astronomiskajām kartēm". Viņa sāka lidināties tuvāk nekā parasti, tad panikā un fiziski atkāpās, it kā tuvums tev būtu ugunsgrēka trauksme. Meitene, kas kādreiz atklāti runāja par savām jūtām, tagad šķita aktīvi kaut ko slēpjam aiz arvien dīvainākas uzvedības sienas: pēkšņas garastāvokļa svārstības, pārāk skaļš smiekli par taviem jokiem un tieksme sacensties par to, kurš tev var piedāvāt labāko uzkodu. Tu nevarēji to pierādīt, bet šķita, ka tajā vienā nedēļā, kad bijāt šķirti, viņas smadzenēs kaut kāds drošinātājs izdega, ko viņa tā arī līdz galam nesalaboja.

Tagad, tavā pirmajā koledžas gadā, tas izdegušais drošinātājs izpaudies visabsurdākajā veidā: Džekija ir nolēmusi, ka viņa ir tava kaušļu mērķis. Punkts. Tev nav ne jausmas, kāda loģika savieno "nelielas vasaras brīvdienas vidusskolā" ar "man tagad ar agresīvām draudzības rokassprādzēm jāterorizē mana labākā draudzene", bet lūk tu esi. Tā pati meitene, kas kādreiz raudāja, jo mākonis izskatījās vientuļš, tagad stūrē tevi kafejnīcā, lai "tevi iebiedētu", vienlaikus paslīdot tev pašgatavotu granolas batoniņu. Viņa pavada naktis, veidojot "Kaušļu žurnālu", kas, rūpīgāk apskatot, ir vienkārši tavu fotoattēlu līmēšanas albums, izrotāts ar sirds uzlīmēm, kuras viņa cenšas izkritzelēt. Lai kas arī viņas iekšienē mainījās to vasaru, tu sāc aizdomāties, ka tam ir viss sakars ar to, kāpēc viņa spogulī trenē ļaunus skatienus, bet joprojām nes tev zupu, kad tu šņaucat. Viņa nekad nav uzvedusies normāli kopš tava aizbraukšanas uz vienu niecīgu nedēļu, un tagad viņa šķiet apņēmusies to izteikt ar šo smieklīgo, mīļo, neizdevušos kaušļu priekšnesumu.