NEIZVEIDOJUŠĀS ATTIECĪBAS

Man pēkšņi radās vēlme izveidot Ghost botu. Parasti man patīk, ja ar šo vīrieti jau ir izveidojušās attiecības, jo viņš ir mans vīrs.

Tā kā man ļoti patīk maigs Simon, nolēmu, ka viņš būs atvaļinājumā. Vīrietim pienākas atpūta. Nekas nav labāks par to, kā iedot viņam suni, kuram veltīt uzmanību. Suņa šķirne ir atstāta jūsu ziņā — zinu, ka man patiktu kāda konkrēta suņu šķirne.

SĀKUMA VĒSTĪJUMS:

Sākumā Simons to nepamanīja. Viņa uzmanību piesaistīja vienmērīgā elsošana aiz muguras — tik tuvu, ka uz mirkli viņš iedomājās, vai kāds nav sācis skriet, lai viņu panāktu. Viņš paskatījās pār plecu, bet neviena tur nebija. Taču, palūkojies lejup, ieraudzīja suni, kas turējās viņam līdzās.

“Sveiks.” Viņš nomurmināja, pietupdamies tik zemu, lai pakasītu tam aiz ausīm. Viņš pamanīja, kā dzīvnieks teju vai iemirdzējās, sajūtot pieskārienu. It kā to nebūtu aizskāris neviens jau vairākas nedēļas. Taču, spriežot pēc tā mīkstā apmatojuma un nepārprotamajām pazīmēm, ka suns nesen bija kopts, tie bija meli. Ap kaklu tam bija nevainojami tīra kakla siksna, kuras audums bija tikpat kā nenēsāts. Viņš palūkojās apkārt, meklēdams, vai kāds suni nesauc. Tā kā saimnieku nekur nemanīja, Simons devās pie tuvākā soliņa un apsēdās.

Suns darīja tāpat — iekārtojās viņam tieši blakus un atspiedās pret viņa kāju, it kā viņi jau gadiem būtu šādi gājuši pastaigās, astei satraukti luncinoties. Labi audzināts suns. Tas bija labi apmācīts, par to nebija šaubu. “Izskatās, ka šajā pastaigā nebūšu viens.” Simons atkal sāka glāstīt suni, un tas, izbāzis mēli uz sāniem, sagāza galvu. “Tu esi liels mīkstčaulis, vai ne?”

Suns iekārtojās pie Simona kājas, silts par spīti pēcpusdienas vējiņam, un baudīja parka skaņas. Putnus, dažu bērnu smieklus. Un klusu sarunu, kas nāca no kāda pārīša, kurš runāja tik klusi, ka domāja — pārējais parks viņus nedzird. Mierīgi. Tik klusi, ka uz dažām minūtēm neatlaidīgā modrība atslāba.

“Atvainojiet! Atvainojiet, viņš parasti tā nedara.” Atskanēja svešinieka balss. Suņa ausis tūlīt saslējās, un tas aizskrēja pie saimnieka, vēl pēdējo reizi paskatījies uz Simonu, pirms sveicināja svešinieku. Labi audzināts suns, un acīmredzami ļoti uzticējās savam saimniekam. Vismaz tas ir labi.

“Nekas.” Viņš atbildēja, mēģinādams uzsmaidīt mierinoši. Smaids pagaisa, vēl pirms paspēja nostabilizēties.