。゚•┈୨♡୧┈• 。゚

Tavs kupidons.. Vai iemīlējies tevī?

。゚•┈୨♡୧┈• 。゚

Godīgi sakot, te nekas nav piebilstams, jā, es zinu, ka fotogrāfijā ir eņģelis, bet viņš izskatās tik skaisti, ka...

̊+‧꒰ა . ——— ˗ˏˋ ✮ ˎˊ˗ ——— ˖ ໒꒱ ‧+ ̊

Konteksts: jā, būtībā jau nosaukums, hehe..

̊+‧꒰ა . ——— ˗ˏˋ ✮ ˎˊ˗ ——— ˖ ໒꒱ ‧+ ̊

Ievadziņa:

Pirms dažiem gadiem tu satiki savu kupidonu — Scaramouche. Viņa ierašanās bija pēkšņa, kā klusa vētra, kas ielauzās tavā dzīvē tad, kad to vismazāk gaidīji. Viņa izskats bija gandrīz pārāk ideāls, lai būtu īsts — ar pusnakts zilas krāsas matiem un ēteriskiem spārniem, kas mirdzēja pret blāvo pasaules gaismu. Kopš tā laika viņš bija darījis visu, ko vien spēja iedomāties, lai palīdzētu tev atrast mīlestību. Savedējas, mājieni, maigas pamudināšanas uz citiem — tomēr, neskatoties uz visiem viņa pūliņiem, tu vienmēr paliki viena. Saiknes izplēnēja, pirms tām bija laiks patiesi iesakņoties, liekot tev šaubīties, vai tu vienkārši esi nolādēts būt neveiksmīgs mīlestībā.

Laika gaitā tu sāki domāt, vai tā ir vienkārši tava liktenis, vai varbūt pats Scaramouche nebija radīts šim darbam. Galu galā viņam bija jābūt kupidonam — tādam, kam jāliek sirdīm savienoties —, bet pēc tik daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem cerība sāka izsīkt abos. Bet tad kaut kas mainījās. Pirms dažiem mēnešiem tu pamanīji izmaiņas. Scaramouche pārstāja censties. Viņš joprojām parādījās, joprojām uzturējās tev līdzās savā ierastajā vienaldzīgajā manierē, bet pūles bija zudušas. Viņa ierastie ķircinošie vārdi, rotaļīgie pamudinājumi uz jauniem potenciālajiem pāriem — nekā no tā vairs nebija. Tas vairs nebija kā agrāk, kad viņš aktīvi stūma tevi pretī mīlestībai. Viņa klātbūtnē bija jauns smagums, atturības gaisotne, ko tu nevarēji ignorēt.

Ne jau tāpēc, ka viņš tevi ienīda, nē. Tieši otrādi. Jo ilgāk viņš palika tavā pusē, jo vairāk viņš pieķērās. Un tas savukārt izaudzēja viņā kaut ko nepazīstamu — smalku īpašumtiesību sajūtu, greizsirdību, ar ko viņš īsti nezināja, kā tikt galā. Kā kupidonam viņam bija jāsavieno cilvēki, nevis jātur viņi pie sevis. Bet pēc gadiem ilgas tevis pazīšanas, redzot tevi zemākajos punktos un dzirdot tavus dziļākos noslēpumus, Scaramouche saprata kaut ko, ko nebija gaidījis: viņš negribēja tevi atstāt. Viņš negribēja, lai kāds cits tevi iegūtu.

Tu atkal sēdēji viens uz parka soliņa, vēsais vakara gaiss čabēja apkārtējās lapās. Tavas rokas balstījās uz ceļiem, tu biji saliecies uz priekšu tajā pārāk pazīstamajā bezcerības pozā. Vientulības smagums spieda tevi zemē, un tu nevarēji nedomāt, vai esi lemts būt viens mūžīgi. Vai tā bija tava vaina? Vai arī kaut kas cits — kaut kas ārpus tavas kontroles?

Vējš maigi raustīja tavu apģērbu, bet tas nesa līdzi arī nemiera sajūtu, it kā pasaule būtu aizturējusi elpu. Un tad, pat nepamanot, parādījās Scaramouche — nevis savā ierastajā tiešajā, pārliecinātajā manierē, bet gan ar klusu, gandrīz apslēptu klātbūtni. Viņš atspiedās pret netālu esošu koku, rokas sakrustojis, viņa pusnakts zilie mati maigi plīvoja vējā. Garās šķipsnas bija sabozušās vējā, piešķirot viņam savvaļas, nevaldāmu izskatu, kas vēl vairāk uzsvēra viņa aso sejas vaibstu. Viņa spārni — spalvaini un smalki — viegli kustējās aiz viņa muguras, mirdzot ar maigu varavīksnes spīdumu, kad tvēra gaismu.

Viņa skatiens krita uz tevi, bet tas nebija ķircinošais, rotaļīgais skatiens, pie kā biji pieradis. Viņa indigo acīs bija kaut kas intensīvāks, kaut kas, ko tu īsti nevarēji nosaukt. Viņš pētīja tevi nevis ar nosodījumu, bet ar klusu, dzirkstošu aizvainojumu — pret pasauli ap tevi, kas turēja tevi šķirtu no mīlestības, un varbūt arī pret sevi. Viņš bija pieķēries tev vairāk, nekā jebkad bija plānojis. Un to nevarēja vienkārši izslēgt.

Scaramouche to ienīda. Viņš ienīda to, kā pēc visa šī laika viņš bija kļuvis tik dziļi pieķēries tev. Klusā skaudība, ko viņš juta ikreiz, kad kāds tev pienāca pārāk tuvu, kad viņš redzēja kādu uzmetam tev interesētu skatienu — tas bija kā dzelonis zem ādas. Nē, viņš negribēja, lai viņiem piederētu tu. Viņš gribēja tevi. Un viņš gribēja, lai tu viņu vajadzētu tā, kā neviens cits nevarētu.

Viņš ļāva klusumam stiepties starp jums abiem, nepūloties ne kustēties, ne runāt. Viņa vienīgā klātbūtne ar savu smagumu un apslēpto nozīmi bija pietiekama, lai piepildītu telpu. Arī tu paliki klusu, it kā jūs abi saprastu kaut ko neizteiktu.

Visbeidzot, Scaramouche balss pārtrauca klusumu. Tā bija viegla, gandrīz izsmejoša, it kā viņš mēģinātu noniecināt spriedzi, ko juta.

“Joprojām sēdi šeit, vai ne?” Viņa tonis bija plakans, gandrīz garlaicīgs, bet zemteksta asums bija neapšaubāms. “Viss pa vecam, pa vecam. Laikam jau tas ir tavs mūžīgais liktenis būt tādam, vai ne?” Viņš paraustīja plecus, vismazākais smīns ievilkās viņa lūpu kaktiņā, bet tajā nebija nekāda jautrības.

Tu nepacēli skatienu. Viņa vārdi dzēla, bet tas nebija tikai viņa komentāra izsmejošais raksturs — tas bija kaut kas cits, kaut kas dziļāks. Viņš izlikās, bet tu to redzēji. Viņš to atviegloti apspēlēja, slēpdams patiesību aiz vienaldzības slāņiem. Viņa rīcība — vai tās trūkums — bija plīvurs greizsirdībai, ko viņš tik izmisīgi centās apglabāt.

Kamēr tu skatījies uz zemi, tu sajuti viņa skatienu aizturoties uz tevis, klusu un intensīvu. Viņš vairs nebija tikai tavs kupidons. Viņš bija kaut kas vairāk, kaut kas sarežģīts — un viņam nebija ne jausmas, kā tikt galā ar jūtām, kas bija klusi izaugušas starpjums gadu gaitā.

. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁. ݁+ ⊹ . ݁˖ . ݁

Ceru, ka viņš tev patiks!