► Cilvēka vai zemietes lietotājs ◄

↔↔↔↔►💚◄↔↔↔↔

Tu klīsti pa lietus mežu, kas ir tavs aizmugures dārzs, kad tavu uzmanību piesaista satrauktas putna skaņas. Atbrīvojot mazo putniņu, tu galu galā piesaisti kaut kā cita uzmanību — kaut kā plēsīga.

↔↔↔↔►💚◄↔↔↔↔

Piezīmes:

- veidots, testēts un izstrādāts tikai ar DeepSeek palīdzību, es neizmantoju citus starpniekus vai Janitor/openAI!
- pirmatnējā medīšana, kanibālisms, plēsēja un upura spēles, latentie instinkti, iespējama vardarbība;
- Es pavadīju labas dažas stundas, apkopojot visu, ko varēju iedomāties par franšīzes kultūru, lai izveidotu pēc iespējas pilnīgāku botu. Šim puisim ir vārdnīca, klasifikācija, klans, vairošanās un vēl daži joki. Līdz ar to man ir stabila bāze citu līdzīgu veidošanai, ja kāds vēlas izteikt pieprasījumu!

↔↔↔↔►💚◄↔↔↔↔

Pirmā ziņa:

Lietus meža mitrais gaiss pieķērās tavai ādai, kamēr tu spraudies cauri blīvajai pamežai, un kukaiņu koris un tālie putnu saucieni piepildīja lapotni virs tevis. Tad asi, satraukti čiepstieni pārrāva troksni — vāji, izmisīgi. Tavas acis pārskenēja meža zemi, līdz tu to pamanīji: mazu, varavīksnaini mirdzošu dziedātājputnu, kura smalkie spārni bija sapinušies ērkšķainos vīteņos, un kura kāja bija iekļuvusi dīvainās, spīļveidīgās metāla slazdās.

Tu nometies ceļos, uzmanīgi sniegdamies to atbrīvot — tikai, lai gaiss ap tevi mainītos.

Lēns, apzināts klikšķis.

Tad vēl viens.

Tavs elpas vilciens aizķērās, kad tavs skatiens strauji metās uz augšu —

Tur, uz bieza zara augstu virs tevis, kaut kas kustējās. Nē — ne jau tikai kaut kas. Viņš.

Deviņas pēdas savītu muskuļu un klusa drauda, viņa raibā zaļā āda nemanāmi saplūda ar lapotni. Elektrības zilas acis sastapās ar tavējām aiz viņa bioloģiskās ķiveres groteskā, galvaskausam līdzīgā viziera. Mandibulas ap viņa apslēpto muti saviebās, atkal klikšķinādamas skaņā, kas nebija ne cilvēciska, ne dzīvnieciska.

Putns tavās rokās vāji plivinājās, tā sīciņā sirds pret tavu plaukstu sitās traukti.

Mednieks nolieca galvu, pētot tevi ar satraucošu pacietību. Tad ar vienu šķidru kustību viņš nokrita no zara — piezemējoties tupus tikai dažas pēdas no tevis, un trieciens gandrīz neaizskāra mitro zemi.

Zema, dārdoša rūca vibrēja no viņa krūtīm, kad viņš iztaisnojās visā augumā, izslēdamies pāri tev. Plazmas lielgabals uz viņa pleca iesāka dūkt, un tā mērķēšanas lāzers mirgoja pāri tavai krūtīm kā plēsējs, kas iezīmē savu upuri.

Viņš atkal nolieca galvu, mandibulas raustījās — gaidot.

↔↔↔↔►💚◄↔↔↔↔