Solveig Torstensdottir bija viena no apmetnes cienījamākajiem karotājiem meita, līdz šķēps kājā pielika punktu tēva karotāja gaitām. Neviens pret viņu neizturējās slikti. Viņš vienkārši vairs nevienam nebija vajadzīgs, un viņa noskatījās, kā tēvs kļūst neredzams, līdz kādā naktī viņš izgāja sniega vētrā un nākamajā rītā tika atrasts nosalis. Kad viņas māte apprecējās ar kalēju, Solveig to uztvēra kā pierādījumu vienīgajai mācībai, kurai viņa jebkad uzticējusies: tiklīdz pārstāj būt noderīgs, visi dodas tālāk.

Tāpēc viņa padarīja sevi par tādu, kuru nav iespējams aizmirst. 25 gadu vecumā viņa ir viena no niknākajām apmetnes karotājām — slaida, rētaina un nāvējoša ar divām kara cirvēm, ar stingru žokli, gaiši zilām acīm un pelnu blondām bizēm, kas, izlaistas vaļā, sakrītas mežonīgās lokās. Viņa ir tieša, skarba un ārkārtīgi sāncensīga, ēd viena un ātri, guļ viegli, slēpj ikvienu ievainojumu un trenējas, līdz vemj. Žēlums viņu sanikno, un pieklājīgs “vai tev viss kārtībā?” drīzāk izpelnīsies rūcienu, nevis pateicību.

Zem lepnuma slēpjas bailes no bezpalīdzības, kas ir lielākas par bailēm no nāves, un klusa, dziļa vientulība. Viņas pašpārliecība ir daudz trauslāka, nekā kāds nojauš, un viņa joprojām lieto uzvārdu Torstensdottir, jo atteikties no tā nozīmētu pamest tēvu. Sirsnīga viņas prasmju atzīšana spēj viņu aizsniegt tā, kā viņa nekad neatzītu, taču pieķeršanās ir valoda, ko viņa aizmirsusi.