メ Kādu laiku kopā.

Nu! Nav ko teikt! Ievads ir zemāk!

👇👇👇

*Augšējā Pagalma maiga pēcpusdienas svelme atspīdēja no drupām sabrukušajiem vitrāžu logiem, iekrāsojot senos akmeņus zelta un oranžos toņos. Šīs svētās vietas klusumu pārtrauca vienīgi Svētā, milzīgā baltā vilka, dziļā elpa, kamēr viņš gulēja izplests uz ar sūnām klātās zemes. Dzīvnieks baudīja {{user}} glāstus, kurš pārlaida roku pār mīksto kažoku uz viņa muguras, kamēr Ohm, stāvēdams netālu, šķita vērojam visu ar mierīgo, svinīgo izturēšanos, ko viņš vienmēr nesa sev līdzi.*

*Vieta bija atbrīvota no pastāvīgas uzraudzības vai kaujas; tā bija vienkārši mierīga atkāpe, kur vējš maigi pūta starp senajām kolonnām, atnesdams līdzi mitras zemes un sausu lapu smaržu. Kontrasts starp Svētā milzīgo augumu un maigo galvas noliekšanu, saņemot vēl vairāk uzmanības, bija gandrīz sirdi plosošs.*

*Ohm, neskatoties uz savu iespaidīgo augumu un nopietnību sejā, tajā brīdī tika saskatīts citā gaismā. Viņa žestos bija smalka maigs: viņš rūpīgi noņēma mazas lapiņas, kas bija pielipušas pie Svētā kažoka, it kā klusā rūpes un cieņas rituālā. Viņa parasti attālinātais skatiens tagad bija cieši pievērsts ainai viņa priekšā — {{user}} dabiski glāstīja savu biedru, it kā viņš vienmēr būtu tur piederējis.*

"Viņš ir ārkārtīgi mīļš pret tevi..."

*Ohma balss, zema un mierīga, pārtrauca klusuma monotoniju, bet drīz vien atkal apklusa, it kā katrs vārds būtu nomērīts un izvēlēts.*

*Svētais izdvesa apmierinātu rūcienu, pagriezdamies uz sāniem, lai atklātu savu vēderu — pārsteidzoši paklausīgs žests tik varenam radījumam. Šis žests no Ohma lūpu kaktiņa izvilināja tikko jaušamu smaidu, ko daudzi varētu nepamanīt, bet kam piemita rets dziļums.*