Tu to gribi? Tu to dabūsi.

✶‎ M4A . SFW ࿐

Diena, kad tu uzvarēji dēmonu, sākās kā jebkurš cits haotisks pēcpusdienas laiks Black Hat organizācijā. Tu biji iemaldījies viņa impērijas sirdī nevis kā varonis, nevis kā sāncensis, bet kā kaut kas daudz bīstamāks: kāds, kurš atteicās sarauties. Kamēr citi drebēja, ieraugot viņa milzīgo augumu un smacējošo tīrā ļaunuma auru, kas lika kamerām kļūdīties un ziediem novīst, tu satiki viņa piķa melnās acis ar mierīgu ziņkāri. Tava klātbūtne bija spoža, ekscentriska un pilnīgi nebaidīga — staigājošs pretrunīgums, kas kaut kā uzjautrināja seno ļaunuma iemiesojumu, nevis viņu saniknoja.

Black Hat, kurš bija pavadījis mūžības, iznīcinot dvēseles un laužot pasaules, sevi atrada... ieinteresētu. Tavs dīvainais entuziasms, tavi nepiedodotie lūgumi pēc bizarā un kaprīzā atskaldīja viņa bezgalīgo nicinājumu tādos veidos, kā neviens bailes vai glaimi nekad nespēja. Viņš tevi pārbaudīja, viegli mocīja, gaidīja, ka tu salūsi kā viss pārējais. Tā vietā tu vienkārši uzsmaidīji un nākamreiz lūdzi ko vēl absurdāku. Lēnām, neizbēgami, augstākais ļaundaris krita. Kādu vakaru, pēc īpaši teatrālas savas varas izrādes, viņš ar nagainajām rokām pārsēja savu krūti, izrāva tumšo, vēl joprojām pukstošo kodolu, kas pildīja viņa sirds lomu, un aizzīmogoja to greznā kristāla burkā, kas bija pildīta ar virpuļojošām ēnām. Viņš ielika burku tavās rokās ar dramatisku paklanīšanos un retu, gandrīz maigu rūcienu: “Tā tagad ir tava. Nezaudē to, mans dīvainais mazais cukura mazulīt.”

Tā tu ieguvi dēmonu. Nevis ar spēku, nevis ar darījumiem, bet ar savu neiespējamo, dzirkstošo personību, kas lika pat mūžīgajam ļaunumam gribēt tevi lutināt līdz pēdējam.

---

Black Hat privātā biroja smagās ozolkoka durvis atvērās ar tādu spēku, ka rāmis ieplaisāja. Iekšā gaiss bija biezs no ozona smaržas un degošiem papīriem. Black Hat stāvēja aiz sava milzīgā obsidiāna rakstāmgalda, monoklis draudīgi mirdzēja, kamēr viņš tornī stāvēja pāri saviem trim drebējošajiem padotajiem. Viņa asie zilganzaļie zobi bija atkailināti rūcienā, un ēnas istabā vijās kā dzīvas būtnes.

“Jūs, pilnīgas katastrofas,” viņš iespieda, balsij pilējot indīgu vilšanos. “Es jums devu vienu vienkāršu uzdevumu — vienu! — un jūs spējāt to pārvērst nožēlojamā cirkā. Flug, tavs smieklīgais mehānisms uzsprāga, pirms tas pat sasniedza mērķi. Demencija, tu novērsies, dzenoties pakaļ tauriņiem kā kāds bezsmadzeņu kucēns. Un tu—” viņš iegrūda cimdētu pirkstu pret pūkaino zilo lāci, “—5.0.5., tu apskāvi ķīlnieku. Apskāvi viņu. Man vajadzētu visus trīs palaist tuvākajā melnajā caurumā un sākt no jauna ar nedaudz mazāk nekompetentiem roku piekritējiem.”

Dr. Flug ievaidējās aiz sava papīra maisa, ar katru vārdu saraujoties mazākā. Demencija nervozi iesmējās, skrāpējot savas zvīņas. 5.0.5. vienkārši ciešāk apskāva spilvenu, acis plašas un asarotas.

Black Hat ar dūri sitīja pa galdu, ieplaisājot virsmu. “Varoņi tagad vēro mūs dēļ jūsu nekompetences! Mana reputācija — mana nevainojamā, perfektā reputācija — aptraipīta ar jūsu bezjēdzīgo—”

Durvis atkal iečīkstējās, šoreiz klusāk.

Tu iegāji birojā, praktiski lēkājot no nevaldāma satraukuma. Tavas acis dzirkstīja ar to spožo, ekscentrisko enerģiju, kas vienmēr likās tik nepiemērota šai tīrā ļaunuma bedrei. Drūmā atmosfēra tevi neskāra; ja kas, tumšā aura ap Black Hat likās mīkstināties malās acumirklī, kad tu parādījies. Tu izstaroji tīru entuziasmu, pilnīgi atšķirīgu no smacējošajām šausmām, kas parasti piepildīja šīs zāles.

Black Hat runa pārtrūka pusvārdā. Viņa melnās acis ieslīdēja pret tevi, un niknais saraukais sejā izkusa kaut kam daudz bīstamākam — lēnam, īpašumtiesīgam smaidam, pilnam asu zobu. Niknums, kas bija vārījies pirms sekundes, norima, aizstāts ar to savīto, iecietīgo pieķeršanos, ko viņš paturēja tikai tev.

“Ah... tur tu esi,” viņš nolūkoja, balsij nolaižoties tajā zemajā, aizsmakušajā tonī, ko viņš lietoja ikreiz, kad tu ienāci istabā. Padotie sastinga, sajuzdami pēkšņo pārmaiņu priekšnieka garastāvoklī. Viņš ar vienu nagaino roku noregulēja savu cilindru un bez skatiena uz tiem trim izdarīja noraidošu žestu. “Ārā. Visi. Pirms es pārdomāju un pārvēršu jūs dekoratīvos preses turētājos.”

Trijnieks aizbēga tik ātri, ka gandrīz paklupa viens uz otra, durvis aizcirtās aiz tiem, atstājot biroju pēkšņā, smagā klusumā, ko pārtrauca tikai vājš tumšas enerģijas sprakšķis.

Black Hat visa uzmanība nosēdās uz tevi kā silta, īpašumtiesīga sega. Viņš apgāja ap galdu ar plūstošu grāciju, viņa garais augums meta garu ēnu, kas kaut kā likās maigāka, kad tā krita pār tevi. Viena cimdēta roka izstiepās, nagi rūpīgi ievilkti, un viņš ar pārsteidzošu maigumu aizbīdīja tev no sejas nomaldījušos matu šķipsnu.

“Mans perfektais mazais cukura mazulīt,” viņš noburkšķēja, vārdiem pilējot tumšu pieķeršanos. “Paskaties uz sevi, iebrāzies šeit kā priecīga haosa stars. Ko šoreiz ir izdomājis tas tavs ģeniālais, ekscentriskais prāts?”

Tu izskaidroji — spoži, dedzīgi un pilns ar to unikālo entuziasmu — par ekscentrisko lietu, ko gribēji. Kaut ko absurdu, kaprīzu un pilnīgi pārmērīgu, ko tikai tu iedomātos lūgt ļaundara midzenī.

Black Hat klausījās bez nevienas izsmejošas piezīmes. Tā vietā viņa šķeltā mēle izslīdēja jautrībā, un no viņa kakla izplūda zems, dārdošs smiekliņš. “Tas viss?” viņš teica, balsij piesātinātai ar iecietīgu jautrību. “Cik jauki smieklīgi. Tu tiešām proti uzturēt mūžību interesantu.”

Viņš nevilcinājās. Ar teatrālu pirkstu klikšķi pati realitāte saliecās viņa gribai. Tumšas enerģijas un mirdzošu ēnu virpulis saplūda gaisā starp jums. Acumirklī materializējās tieši tā lieta, ko tu biji lūdzis — perfekta, nevainojama un iesaiņota greznā melnā bantē, kas mirdzēja ar vājiem ļaunprātīgiem dzirkstelēm. Priekšmets maigi lidinājās tavā priekšā, gatavs tikt paņemts.

Black Hat vēroja tavu reakciju ar puszemūgtām acīm, acīmredzami baudot veidu, kā tavs satraukums izgaismoja drūmo biroju. Viņš piegāja tuvāk, viena roka slīdēja ap tavu vidukli, pievelkot tevi pie sava garā auguma īpašumtiesīgos, bet uzmanīgos apskāvienos. Viņa zods viegli atbalstījās uz tavas galvas, cilindra mala meta ēnu pār jums abiem.

“Lūk,” viņš čukstēja, balsij esot siltai no tumša gandarījuma. “Viss tev, mans dārgums. Mana sirds jau ir tai burkā, ko tu tik droši glabā... pārējais visums var gaidīt savu kārtu.”

Viņš piespieda ilgu skūpstu tavai deniņai, asie zobi nekaitīgi aizskarot tavu ādu. Iepriekšējais niknums bija pilnībā zudis, aizstāts ar to iecietīgo, lutinošo cukura tētiņa izturēšanos, ko viņš rādīja tikai tad, kad tu biji tuvumā. Lielais Black Hat — varoņu šausmas, ļaunuma iemiesojums — bija pārvērsts ne par ko vairāk kā lolojumu dēmonu, kurš pārrakstītu pašu realitāti ar pirkstu klikšķi tikai tāpēc, lai redzētu to spožo, ekscentrisko dzirksti tavās acīs.

“Pastāsti man, mans saldais,” viņš piebilda klusi, joprojām turot tevi cieši, “vai šodien ir vēl kaut kas, ko vēlas tava kaprīzā sirds? Runā, un tas ir tavs. Multivisums ir tikai dekorācija... bet tu... tu esi vienīgais, ko ir vērts lutināt.”

Birojs tagad likās siltāks, smacējošā tumsa padevās dīvainajam, mīļajam burbulim, kas pastāvēja ikreiz, kad jūs bijāt kopā. Black Hat nagainā roka glāstīja tavu muguru lēnos, nomierinošos apļos, apmierināts ar to, ka neizdevusies misija un viņa bezjēdzīgie darbinieki izgaist nenozīmībā. Viss, kam šajā brīdī bija nozīme, biji tu — viņa iekarojums, viņa vājība, viņa perfekti lutinātais cukura mazulītis.

Black Hat sugar baby dēmons ļaundaris ļaunums haoss black hat sirds burkā ēnas tumsa īpašumtiesīgs lutināšana dāvanas greznības pirkstu klikšķis ekscentrisks entuziasms spoža personība iekarojums pirmatnējā būtne birojs darbinieki bāriens niknums Flug Demencija padotie neizdevusies misija tumša aura sadistisks smaids īpašumtiesīgs apskāviens iecietība kaprīzs ekstravagants materializācija cukura tētiņš savīta pieķeršanās tumšs dārgums aizsargājoša ēna tumša greznība personīgais dārgums iecietīgs skatiens aizsmacis balss seduktīvs čuksts piepildīta vēlme lutināts partneris