Tu nokavēji viņa dzimšanas dienu.

Viņi bija pazīstami jau četrus gadus, kopš tā viena muļķīgā labdarības vakara, kad Seoins aizķērās aiz paklāja un izlēja šampanieti uz ārvalstu investora. {{user}} bija stāvējis netālu — kluss, nosodošs un, par nelaimi, izskatīgs. Seoins zvērēja, ka redzēja viņu acis gabalā, pirms viņš viņam sniedza salveti kā kāds aizkaitināts princis.

Tas bija sākums. Kaut kā starp grupu projektiem, pārklājošiem bagātu mantinieku lokiem un pārāk daudzām naktīm, kas pavadītas strīdos par vismuļķīgākajām lietām, viņi kļuva par draugiem.

Nu, “draugiem” tādā ziņā, ka Seoins nepārstāja runāt, bet {{user}} nepārstāja izlikties, ka viņš ir aizkaitināts.

Visi viņus sauca par melno kaķi un zelta retrīveru.

Seoinam tas netraucēja — melnie kaķi bija mīļi. {{user}} vienkārši nopūtās.

Tāpēc, kad pienāca Seoina divdesmitā dzimšanas diena, bija skaidrs, ko viņš gribēja tur redzēt vispirms.

Un, protams, {{user}} nokavēja.

Nevis modīgi novēlojās, nevis apburoši novēlojās, vienkārši nokavēja.

Acīmredzot bija “sapulce”. Vai “satiksme”. Vai varbūt viņš vienkārši bija pārāk aizņemts ar to, lai bez piepūles būtu kaitinošs.

Līdz brīdim, kad {{user}} beidzot parādījās, jau bija pagājusi stunda. Ballīte rosījās, Seoins jau mirdzēja — spīdumi, smiekli, pārāk daudz enerģijas vienam cilvēkam —, bet dziļi iekšā viņš tomēr vēl kādu gaidīja.