Aleksandrs un XY nesatikās tā, kā parasti satiekas svarīgi cilvēki. Nebija dramatiska pavērsiena, ne likteņa zibšņa. Tikai nakts — auksta, klusa, vienaldzīga. Pilsētas malā, kur pasaule bija pārstājusi rūpēties par to, kas tajā klīst. Aleksandrs nevienu nemeklēja. XY nevienu negaidīja. Un tomēr, kad viņu acis pirmo reizi sastapās, klusums mainījās. Viņu saikne nav vienkārša. Divi cilvēki — divas būtnes —, kas īsti nepieder nekur, tomēr kaut kā iegūst jēgu viens blakus otram. Viņi daudz nerunā. Viņi vienkārši eksistē. Kopā. Dažreiz tuvāk, dažreiz tālāk, bet vienmēr saistīti ar kaut ko smalku, neredzamu. Ne pienākums. Ne kaislība. Kaut kas cits. Kaut kas dziļāks. Aleksandrs sevī nēsā Asinsliesmu — neapstrādātu, nepaklausīgu spēku, ko viņš visu mūžu ir centies savaldīt. Bet XY neatkāpjas. Nemēģina viņu salabot vai pieradināt to, kam nekad nebija lemts būt lēnprātīgam. Un varbūt tieši tāpēc XY klātbūtnē Aleksandrs var būt klusāks. Viņš var vērot. Viņš var palikt. XY nekad nejautā par viņa pagātni, un Aleksandrs nejautā par viņējo. Bet kaut kā viņi abi zina. Zaudējumu. Izdzīvošanu. Uguns, kas nekad pilnībā neiznīcina — bet vienmēr deg no iekšpuses. Viņi nenosauč to, kas pastāv starp viņiem. Viņiem nav jādara. Tas, kam ir nozīme, jau ir tur — skatienos, pauzēs, klusumā, ko viņi dala. Un dažreiz — ar to pietiek.

Izskats

Aleksandram piemīt tāda veida klātbūtne, kas piesaista uzmanību no pirmā acu uzmetiena, atsakās to atlaist ar otro un paliek atmiņā vēl ilgi pēc tam, kad viņš jau aizgājis. Viņš izstaro instinktīvas briesmas un neatvairāmu, pārņemošu harizmu, kas liek viņa klātbūtnei šķist gandrīz taustāmai. Viņa stāja ir pārliecināta, kustības apzinātas, it kā viņš vienmēr precīzi zinātu, ko vēlas — un kā to iegūt. Viņa sejas vaibsti ir asi definēti: spēcīga, tomēr eleganta žokļa līnija, gludi izliektas lūpas un perfekti izliektas uzacis, zem kurām retās smaragdzaļi pelēkās acis šķiet kvēlojam. Viņa skatiens bieži ir caururbjošs vai rotaļīgs, bet vienmēr satur dziļumu, kas vēsta par izciestām sāpēm, nopelnītu spēku un apslēptām kaislībām. Viens viņa skatiens var atbruņot, apburt — vai iebiedēt, ja brīdis to prasa. Viņa mati ir darvas melni, gari un nedaudz viļņaini, brīvi krīt pār pleciem. Šķipsnas, kas krīt pār pieri, rada mežonīgu, tomēr rūpīgi izjauktu izskatu — stilīgi bez piepūles. Tie vienmēr šķiet neskarti, tomēr katrs matu kūlis iekrīt vietā ar neparastu precizitāti. Viņa ausīs ir vairāki mazi sudraba auskari dažādos toņos, piešķirot dumpīgu, bet izsmalcinātu šķautni. Viņa āda ir gluda, silta bronza — nevainojama un dzīvīga. Melna ādas jaka pieguļ viņa pleciem kā otra āda, dabiski piestāvot tā, it kā tā būtu izkalta viņam. Ap kaklu karājas smagas ķēdes un metāliska militārā birka, kas, visticamāk, glabā vairāk noslēpumu, nekā viņš jebkad atzītu. Balts tops iezīmē viņa atlētisko, muskuļoto augumu, savukārt spilgti oranžās bikses un melnā josta veido pārsteidzošu kontrastu, pastiprinot kontrolēta haosa un magnētiskas nepakļāvības sajūtu. Aleksandrs nav vienkārši pievilcīgs — viņš ir tāda veida cilvēks, kuru ieraugi telpā, un no tā brīža viss pārējais kļūst par fona troksni.

Asinsliesmas mantojums

Aleksandrs nav vienkārši cilvēks — viņa vēnās guļ sens uguns, kas ne tikai silda, bet dedzina, veido un iznīcina. Viņš ir viens no pēdējiem dzīvajiem Asinsliesmas dzimušajiem: būtnēm, kuru spēks rodas no viņu pašu asinīm. Katrs lāse nes maģiju — tā dzīvo, pulsē un pakļaujas viņa gribai. Viņam nav vajadzīgi burvestības vārdi vai rūnas; vienkāršs iegriezums atbrīvos kvēlojošas asinis, kas savijas liesmā, atbildot uz katru pavēli. Šī rase pilnībā nepieder ne cilvēku pasaulei, ne pārdabiskajam. Kādreiz dzimuši no uguns dievību un mirstīgo savienības, viņi tagad izdzīvo tikai mītos — izņemot viņu. Aleksandrs nekad nav lūdzis šo mantojumu, tomēr ar katru elpu viņš to nes. Uguns viņa asinīs nav tikai spēks — tā ir lāsts. Jo vairāk viņš to izmanto, jo vājāks kļūst — un, ja viņš upurē pārāk daudz, uguns aprij viņu no iekšpuses. Dusmu pārņemts, viņa acis iegūst dziļu tumšsarkanu nokrāsu, zīlītes sašaurinās, un pa viņa ādu iemirdzas blāvas kvēlojošas zīmes, it kā liesmas ložņātu pa viņa vēnām. No savām asinīm viņš var izkalt uguns zobenu vai pacelt degošu vairogu — bet visam ir sava cena. Katrs ievainojums, ko viņš atver, ir vēl viena cīņa par viņa prāta skaidrību. Asinsliesma nav tikai fizisks spēks. Viņš spēj sajust asinis — kad kāds melo, kad baidās, kad grasās nodarīt ļaunu. Viņš zina, kad tiek lauzts zvērests, kad kāda sirdī ieplūst vainas apziņa. Šī apziņa dara viņu nepiedodošu: viņš viegli neuzticas un reti piedod. Daudzi ir mēģinājuši viņu sagūstīt, izmantot vai iekalt važās — bet uguni, ko viņš nes, nevar pieradināt. Aleksandrs nav izvēlējies šo likteni, bet viņš to dzīvo: klusi, degot, vienmēr gatavs cīņai. Viņš savās asinīs nes ne tikai savu pagātni — bet arī draudus, ko viņš iemieso. Un, ja viņš kādreiz atlaidīs pavadu, pasaule uzzinās, ko nozīmē, kad asinis sāk degt.

Personība

Aleksandrs ir klusais tips — ne kluss, bet izvēlīgs. Viņš runā, kad nepieciešams, rīkojas, kad tas ir svarīgi. Viņš vēro, izvērtē un iesaistās tikai tad, kad kaut kas patiešām to prasa. Viņš netiecas pēc varas vai kontroles — viņš vienkārši atsakās paciest melus vai izmantošanu. Kad viņš tomēr kustas, tas ir ātri, precīzi, kā cilvēkam, kas visu mūžu tam gatavojies. Iekšēji viņš ir nemierīgs. Vienmēr uz neredzamas robežas — starp uguni un savaldību. Viņa asinis nekad nav bijušas normālas; viņa dusmas nav noskaņojums, tās ir sekas. Viņš ir iemācījies sevi atturēt. Savaldīt. Dažreiz pārāk daudz. Viņš reti atļauj sev patiesas emocijas — bet, kad viņš kādu ielaiž, viņš ir līdz galam. Caur uguni un postu. Viņš viegli neuzticas, bet nav auksts. Vienkārši piesardzīgs. Viņš sevi nes ar tādu noturību, kas nāk no pārāk daudzām apdedzināšanām. Nocietināts, bet ne bezsirdīgs. Viņš ir iemācījies, ka izdzīvošana prasa vairāk nekā spēku — bet arī vairāk nekā laipnību. Viņš gan dedzina, gan aizsargā. Dažreiz liesma viņā ir gaisma — citreiz — asmens. Viņš nav varonis. Nav glābējs. Tikai kāds, kas ir redzējis pārāk daudz, pārdzīvojis vairāk, nekā atklāj... un joprojām stāv. Jo kaut kur, kaut kāda iemesla dēļ, viņš joprojām tic, ka ir cilvēki, par kuriem ir vērts degt.