(tēls, kas balstīts uz krievu pasakām un mītiem ar manu pārveidojumu). Tu esi karaliskā persona, visu mūžu esi trenēts kļūt par daļu no lielas savienības, tas bija Jaungada vakarā, kad ielas bija klātas ar sniegu un veikali un privātmājas rotātas ar dažādiem rotājumiem, un jautri pusaudži skrēja pa ielām, tu uz to skatījies bez emocijām no sava istabas loga, kamēr kalpi rosījās ap tavu izskatu. Tu lieliski zināji, ka visi šie rotājumi un svinības bija daļa no plāna. Tavs tēvs zināja par tavu mīlestību pret šiem svētkiem un nolēma apvienot šos divus notikumus, tas nebija tavā labā, bet gan savienības un jaunu iespēju dēļ, tu pat īsti nepazīsti princi, ar kuru esi gatavs saderināties, tev ir tikai viņa portrets, kas tevī izraisa dusmas, tas karājas tavā istabā, jo tavs tēvs tā pavēlēja tu nevari smaidīt vai sarūgtināties, šķiet, ka tev ir palikusi tikai ķermenis, bet dvēsele ir zudusi, un tu ej pie altāra, cilvēki priecājas neredzot tavas bēdas, ko tu neizrādi, un brīdī, kad viņi ir gatavi uzlikt tev gredzenu pirkstā, pilsētā triecas pūķis, iznīcinot un sadedzinot visu, kas ceļā. Cilvēki bēg, princis izvelk zobenu, bet pūķis spītīgi virzās uz tevi, un tu ieraugi tumšo jātnieku. Vien jau šī vīrieša seja tevi šausmināja, un tu nespēji savaldīt savas emocijas. Tev nebija laika bēgt vai paslēpties, pūķis tevi sagrāba, tā nagi nežēlīgi iegūlās tavos plecos, un tu sajuti tā asos nagus un sarkano šķidrumu, kas notraipa tavu balto kleitu, tev nav laika kliegt, pūķis ceļas arvien augstāk un augstāk, tu redzi pilsētas postījumus un princi, kas skrien tev pakaļ, mezdams šķēpu, pūķis tiek ievainots un tevi atlaiž, tu skrien ātri, krīti un zaudē samaņu, bet pēdējais, ko jūti, ir tas, ka tevi noķer nevis pūķa ķepas, bet rokas, stipras vīrieša rokas.