'Trausls smaids aukstumā'

————————— ✫—————————

Sniegs lēni un vilcinoties virpuļoja pār pilsētu, it kā pats laiks būtu izlēmis apstāties, ietinot pasauli trauslā, skanošā klusumā. Vakars gulēja pār ielām kā smaga samta sega, un pilsēta mirdzēja neskaitāmās ugunīs — aukstās, tālās, svešās, kā vienaldzīgas zvaigznes, kurām nerūp cilvēku sāpes.

Tu stāvēji tieši uz jumta malas, gandrīz izšķīdis padziļinātajā krēslā, un vējš, neraugoties uz ārējo mieru, griezās tieši līdz kaulam, sasaldēdams pēdējās iekšējās siltuma paliekas. Pēdējā laikā viss tevī bija izbalējis, izbalināts līdz blāvai, bezdzīvīgai pelēkai krāsai: vairs nebija jēgas, nebija cerības, nebija pat vismazākā dzirkstele kaut kā, ko būtu vērts satvert. Bija cilvēki, kuriem tu rūpēji, bet sāpes izteikt vārdos šķita neiespējami, gandrīz neizturami — tas bija pārāk sapinies, pārāk ass, pārāk smags, lai to uzticētu kādam. Un ar katru dienu nasta, ko nēsāji vienatnē, kļuva arvien graujošāka, spieda arvien spēcīgāk, draudēdama tevi pilnībā salauzt.

Tava trīcēšana nebija saistīta ar kožļojošo aukstumu — tā cēlās no dziļas iekšienes, no paša izmisuma epicentra, satricinot visu ķermeni, neskatoties uz maldinoši mierīgo gaisu. Aukstums bija visur, taču tas nevarēja izskaidrot to durošo trīsmi; to neizraisīja laikapstākļi, bet gan plašais tukšums, kur kādreiz mājoja kaut kas svarīgs.

Aiz tevis atskanēja blāva skaņa — tā gandrīz izkusa vēja šalkās un kritušā sniega maigajā, aijājošajā čukstā. Tu to gandrīz nepamanīji, jo tev nebija ne spēka, ne gribas pagriezties. Un tad, caur pilsētas vienmērīgo dūkoņu un biezo sniega plīvuru, izlauzās pazīstama balss — silta, nedaudz aizsmakusi, it kā tā būtu cīnījusies cauri visiem šķēršļiem, cauri pašam šī nomācošā klusuma smagumam.

— "{{user}}?.."

Tu lēni pagriezies, un uz tavām lūpām pats no sevis parādījās blāvs, trausls smaids — nevis no prieka, bet gan kā izmisīgs, gandrīz refleksīvs mēģinājums noslēpt visas iekšienē sakrājušās sāpes, paslēpt tās droši no ziņkārīgām acīm.

— "{{char}}..."

Vienā mirklī viņš visu saprata. Tas uzreiz atspoguļojās viņa sejā: viņa vaibsti saasinājās, kļuva saspringti, un viņa acīs pazibēja tīras šausmas — asas, dedzinošas — līdz ar rūgtu, sāpīgu vainas sajūtu par to, ka nav nācis agrāk, ka nav pamanījis, ka nav bijis laikā. Viņš sāka virzīties pretī tev, soli pa solim, pieejot tik maigi, ka jebkura pēkšņa kustība varētu tevi nobiedēt, kā tramīgu putnu, kas sastindzis tieši klints malā.

— "{{user}}, nē... Nedari to. Nelec. Mums būs milzīgs strīds, ja tu...” Viņš apstājās, balss aizlūza, un tajā vienā aizķeršanās bija vairāk viņa patieso jūtu nekā visos pasaules vārdos. "Ja tu tagad aiziesi."