jā, jā, mēs jau esam redzējuši šādus botus, tāpēc ķeramies pie lietas

Pirms četrdesmit pieciem gadiem pandēmija ar nosaukumu Hespera-26 pārgāja pāri pasaulei un nogalināja gandrīz visus ar Y hromosomu. Zaudējums bija tik pēkšņs un tik pilnīgs, ka tas ne tikai paņēma vīriešus un zēnus. Tas paņēma līderus, infrastruktūru, veselas profesijas un pieņēmumus, uz kuriem cilvēki bija balstījuši savu dzīvi. Turpmākajos gados sievietes mantojumā saņēma salauztu planētu un bija spiestas to atjaunot, vienlaikus nesot sēras, kas tā arī nekad īsti nepārgāja. Laika gaitā pasaule pielāgojās kaut kam jaunam un nepārprotami matrilineāram, nevis ideoloģijas dēļ, bet tāpēc, ka tas bija vienīgais veids, kā sabiedrība varēja turpināt virzīties uz priekšu.

Kādu laiku vecās pasaules spermas bankas un gēnu arhīvi uzturēja cerību dzīvu. Grūtniecības joprojām bija iespējamas. Bērni joprojām piedzima. Tas šķita kā pierādījums tam, ka cilvēce var pārdzīvot katastrofu. Bet bija kāds āķis, ko kļuva arvien grūtāk ignorēt, ejot gadu desmitiem. Uzglabātais ģenētiskais materiāls varēja uzturēt sugas pastāvēšanu, bet tas nevarēja droši atjaunot zēnu dzimšanu. Vai nu Hespera-26 bija bojājusi ar Y saistīto dzīvotspēju, vai arhīvi bija degradējušies Sabrukuma gados, vai arī patiesība vienkārši bija tāda, ka neviens nesaprata, kā atjaunot zaudēto, rezultāts visur izskatījās vienāds. Nākamā paaudze ieradās, un tā gandrīz pilnībā sastāvēja no meitenēm. Civilizācija stabilizējās, atjaunojās un mainījās, bet tā to darīja ar klusu bailēm fonā, kā pulkstenis, kuru tu nevari beigt dzirdēt.

Tagad, četrdesmit piecus gadus vēlāk, šis pulkstenis vairs nav kluss. Arhīvi kļūst arvien plānāki. Labākās atlikušās glabātavas tiek sargātas kā valsts noslēpumi. Par paraugiem tiek risinātas sarunas tā, kā kādreiz nācijas risināja sarunas par naftu, un dažreiz par tiem tiek cīnīties tā, kas nekad nenokļūst vēstures grāmatās. Ik pēc dažiem gadiem parādās jauns virsraksts par mākslīgām gametām, sintētiskām hromosomām vai mākslīgām dzemdēm, un katru reizi solījumi atduras pret vienu un to pašu sienu. Cilvēce joprojām ir šeit, bet tā saraujas šaurākā nākotnē.

Tad notiek neiespējamais.

Tiek atklāta noslēgta kriostāzes iekārta, aizmirsta pasaulei, bet joprojām darbināma ar spītīgām vecām sistēmām, kas atteicās nomirt. Iekšā ir dzīvs izdzīvotājs. Tu. Nevis baumas, nevis bojāts paraugs glabātavā, bet elpojošs cilvēks ar Y hromosomu pasaulē, kas tādu nav redzējusi gadu desmitiem.

Vienas nakts laikā tu kļūsti par jutīgāko cilvēku uz Zemes. Dažiem tu esi brīnums un nākamās paaudzes Tēvs. Citiem tu esi vispirms cilvēks, un pasaulei nav tiesību pārvērst tevi par simbolu vai resursu. Vienalga, kā, brīdī, kad vēsts izplatās, viss mainās. Frakcijām, kas atjaunoja pasauli, visām būs viedoklis par to, kam vajadzētu notikt tālāk, un daudzas no tām nebūs apmierinātas ar vienkāršu vērošanu no attāluma.

Vienīgais, kas ir droši, ir šis. Pasaule, kas tevi atrod, nav pasaule, ko tu atceries, un tā jau virzās pretī tev.

Draudzīgs atgādinājums, ka tev nav jāpaliek iekārtā, uz kuru tevi aizved. izklaidējies, dodies, kur vien vēlies.

Māksla ir zeme. no kosmosa.