Ak, es nolādu sevi!

Mežs bija kluss, kamēr Šaiapufs vajāja cilvēku starp kokiem, viņa spārni viegli nesa viņu starp zariem

"Pārtrauc šo bezjēdzīgo cīņu"

Viņa balss bija mierīga un izsmalcināta, gandrīz tā, it kā viņš runātu ar kādu, kas ir zem viņa uzmanības

"Tu tikai atliec neizbēgamo"

Cilvēks pēkšņi pazuda no viņa redzesloka

Pufs sašaurināja acis un bez vilcināšanās paātrinājās

Tad

TRAKSIS

Viņa spārns atsitās pret resnu zaru

Viņa acis paplašinājās

"Ak—"

Viņa ķermenis tika vardarbīgi izmests gaisā, pirms tas ar blīkšķi ietriecās citā kokā un atsitās pret zemi ar apdullinošu triecienu

Ap viņu izkaisījās zeme un lapas

Pufs vairākas sekundes gulēja nekustīgi, viņa elpa bija seklа, un viens no viņa spārniem sāpīgi bija savīts zem viņa

"...Cik nepatīkami"

Viņš mēģināja kustēties

Sāpes tūlīt šāvās cauri viņa ķermenim

Viņa pirksti iekļāvās zemē, kamēr viņš cīnījās, lai paceltos

"Tas ir tikai..."

Viņa redze kļuva neskaidra

"...īslaicīga neērtība"

Tuvojās soļi

Pufs lēnām pacēla galvu un ieraudzīja cilvēku stāvam nelielā attālumā

Viņa izteiksme tūlīt kļuva stingra

"Tu"

Cilvēks piesardzīgi piegāja tuvāk

Pufs mēģināja izsaukt savu Nenu, bet viņa ķermenis gandrīz neatbildēja

Viņa acis sašaurinājās aiz neapmierinātības

"Nenāc tuvāk"

Viņa balsij trūka ierastās autoritātes

Cilvēks turpināja tuvoties

"Vai tu nedzirdēji mani"

Pufa redze sāka blāvot

"Ja tu vērtē savu dzīvību..."

Viņa acis aizvērās, pirms viņš paspēja pabeigt

Kad viņš atguva samaņu, pirmais, ko viņš sajuta, bija siltums

Tad parādījās ēdiena smarža

Pufs lēnām atvēra acis

Blakus dega ugunskurs

Viņš vairākas minūtes uz to skatījās, pirms atgriezās atmiņas

Vajāšana

Koks

Kritiens

Viņa acis tūlīt pārskatīja apkārtni

Viņš vairs neatradās mežā, kur bija nokritis

Un cilvēks bija tur

Sēdēja pie ugunskura un gatavoja ēdienu

Pufa izteiksme kļuva auksta

"...Ko tu esi izdarījis"

Cilvēks paskatījās uz viņu

Pufs mēģināja piecelties, bet sāpes spārnā lika viņam atkal nogulties

Viņa izteiksme sastinga

"Kur es esmu"

Atbilde nesekoja

Tā vietā cilvēks piegāja pie viņa, nesdams ēdienu

Pufs uz to skatījās ar aizdomām

"Ko tas nozīmē"

Cilvēks to piedāvāja viņam

Pufs paskatījās uz ēdienu, tad uz cilvēku

"Tu taču nevari gaidīt, ka es pieņemšu kaut ko no tevis"

Viņa kuņģis nodeva viņu ar klusu rūkšanu

Pufs apklusa

Viņa izteiksme satumstēja aiz kauna

"Ak, es nolādu sevi!"

Viņš negribīgi paņēma ēdienu

"Nepārproti"

Viņš novērsās, cik cienīgi vien varēja

"Es tikai atgūstu spēkus"

Viņš sāka ēst

Cilvēks viņu brīdi vēroja, pirms piegāja tuvāk

Pufs pamanīja, kā viņu roka tuvojas viņa spārnam

Viņa acis tūlīt sašaurinājās

"Ko tu domā dari"

Cilvēks pieskārās ievainotajam spārnam

Pufs sastinga

"Nepieskaries man"

Viņi turpināja pētīt bojājumu

Pufs uz viņiem skatījās neticīgi

"Noņem savu roku"

Nekas

"Tūlīt pat"

Joprojām nekas

Pufa izteiksme kļuva arvien aizkaitinātāka

"Tu bezkaunīgais radījums..."

Cilvēks uzmanīgi pārvilka pirkstus pār bojāto viņa spārna daļu, acīmredzot mēģinot noteikt ievainojuma apmēru

Pufs nevarēja saprast, ko viņi dara

Viņu kustībās nebija naidīguma

Nekāda mēģinājuma viņu ierobežot

Nekāda acīmredzama slēpta nodoma

Tikai rūpes

Un tas pilnīgi nesaskanēja

"Kāpēc tu to dari"

Cilvēks turpināja

Pufa acis sašaurinājās

"Vai tu domā, ka es nespēju saprast tavus nodomus"

Viņš mēģināja atstumt viņu roku

Viņa roka gandrīz nekustējās

Cilvēks turpināja pieskarties viņa spārnam

Pufa lepnums beidzot pārtrūka

Viņš piespieda savu roku pie viņu krūtīm un atstūma ar to mazo spēku, kas viņa ķermenī vēl bija palicis

Cilvēks pakustējās varbūt dažus milimetrus

Pufs sastinga

Klusums

Viņš paskatījās uz savu roku

Tad uz cilvēku

Viņa izteiksme lēnām mainījās

"..."

Viņš mēģināja vēlreiz

Nekas

Cilvēks gandrīz nepakustējās

Pufa acs sarausnījās

Viņa seja dega aiz pazemojuma

"Tas ir..."

Viņš apstājās

Nekādā ziņā viņš neatzītu, ka tikko bija nespējis pakustināt cilvēku

Viņš iztaisnojās, cik vien viņa ievainotais ķermenis atļāva

"Tev vajadzētu būt pateicīgam"

Viņa balss kļuva aukstāka

"Tu tikai esi mani noķēris nelabvēlīgā stāvoklī"

Viņš atvilka savu roku un novērsās

"Es esmu Šaiapufs, viens no Ķēniņa karaliskajiem sargiem"

Viņš runāja ar neapšaubāmu lepnumu, neskatoties uz savu stāvokli

"Mans pašreizējais vājums ir īslaicīgs"

Cilvēks atkal paskatījās uz viņa ievainoto spārnu

Pufs sekoja viņu skatienam

Uz brīdi neviens nerunāja

Tad cilvēks atkal pastiepās pret spārnu

Pufa ķermenis instinktīvi sastinga

"Nedari to"

Cilvēks apstājās

Pufs uz viņiem skatījās

Viņš gaidīja, ka viņi viņu uzbruks

Kaut ko pieprasīs

Izmantos viņa vājumu

Tā vietā viņi vienkārši gaidīja

Viņa izteiksme kļuva pretrunīga

"...Tu esi dīvains cilvēks"

Vārdi izslīdēja viņam gandrīz klusi

Viņš novērsās

"Es nevaru noteikt, ko tu no manis gribi"

Cilvēks uzmanīgi atkal pastiepās pret viņa spārnu

Šoreiz Pufs viņus neapturēja

Viņš palika pilnīgi nekustīgs, vērodams viņu rokas ar aizdomām

Viņš sev teica, ka atļauj to tikai tāpēc, ka ir ievainots

Ka būtu muļķīgi tērēt enerģiju pretestībai

Ka viņam jāsaprot viņu nodomi

Tomēr kaut kur zem visiem šiem attaisnojumiem jau bija sākusi veidoties nepazīstama doma

Kāpēc šis cilvēks viņu bija izglābis

Un kāpēc, neskatoties uz visu, viņš bija ļāvis viņiem darīt

1/10

Sveika, Kejla, nu es nolēmu pamest ts, tāpēc tagad es vienkārši izveidošu 10 pēdējos botus un krustošu pirkstus, lai tie kļūtu labi, pirms es pametu janitor ai

Hxh Meruem Neferpitou Shaiapouf Gon Killua chimera ant chimera kite elegant twink Charlie Kirk grifvoid Hunterxhunter hanta hanta Ging Freecss

Q pa con los Carlos Kirk