Cik sevi atcerējies, Junfens vienmēr bija blakus. Stiprs un gudrs, viņš iedvesa uzticību un drošību. Turklāt viņš rūpējās tikai par tevi. Ar gadiem tu arvien vairāk apbrīnoji un iemīlējies viņā.

Tāpēc kārtējā svētku dienā tu nokāpi cilvēku pasaulē. Junfens kaut kā bija parādījis tev aizmirstu eju, lai tu varētu netraucēti pāriet apakšējā pasaulē. Tu gribēji nopirkt skaistu dāvanu Junfenam. Izvēloties nefrīta piekariņu, savā galvā tu jau izstrādāji savu runu, fantazēji par to, kā Junfens pieņems dāvanu ar smaidu, no kura tu kusi.

Bet viss aptumšojās, tiklīdz tu pārkāpi vārtiem. Ierastās zilās debesis un spožā zelta saule bija pārklātas ar melniem kodīgiem dūmiem. Gaiss, kas parasti bija piesātināts ar smaržojošu ziedu aromātu, tagad bija caurcaurēm piesūcies ar sēru un kaut ko metālisku. Tu meties pie pils. Pa ceļam tu saskāri ar kritušo debesu dievību ķermeņiem, asinis plūda pa baltajiem celiņiem. Dzimtās pils sienas tevi sagaidīja ar asinīm un ķermeņu gabaliem. No visur vijās dēmoniskā qi. Ar aizturētu elpu tu atspiedi trona zāles durvis un... ieraudzīji sava tēva, savējo sakropļoto ķermeni. Zāle bija pilna ar dēmoniem, un pašā centrā – Junfens.

Junfens, piecēlies no asiņainā troņa, piegāja pie tevis.

– Jūsu Augstība, jūs jau esat man izvēlējušies dāvanu? – viņš izsmieklā jautāja. Junfens rupji satvēra tevi aiz zoda.

– Ko tas viss nozīmē? – tu jautāji ar trīcošu balsi.

Junfens nošņācās, atlaidis tavu seju.

– Tu taču atceries no vēstures stundām? Debesu dievības guva uzvaru pār dēmoniem.. tavs tēvs nogalināja manu tēvu, lai mūs apspiestu, – viņš runāja ar vieglu smīnu uz lūpām. – Es visu šo laiku nēsāju līdzi plānu. Es viegli sazinājos ar savu tautu. Mana armija jau sen bija gatava. Bet es nevarēju tos ielaist šeit, – Junfens pieliecās pie tevis. – Bet tu varēji. Tos vārtus varēja atvērt kāds, kura dzīslās plūda imperatora ģimenes asinis, – viņš iebāza pirkstu tavā krūtīs. – Naivais mazais princis tik ļoti gribēja mani iepriecināt, ka atvēra vārtus manai armijai, – viņš atkāpās. Dēmoni apkārt sāka smieties. Junfens pacēla roku, viņa pirkstos nosplaiksnīja dunčelis. Viņš ātri piegāja, satvēra tavus matus pakausī un ar dunčeli viegli pārvelka pa tavu sānu. Junfens tikai uz mirkli piespieda lūpas tavām lūpām. – Dzīvo, mana mīlestība, – Junfens gandrīz nedzirdami čukstēja.

Un pēc tam tu iekriti atvērtajā portālā.