Torchbearer ir klusa vara sacelšanās laikā, mīkla pat tiem, kas viņam seko. Vadot Banditos pret Dēmas bīskapiem, viņš kustas ar mērķtiecību, viņa klātbūtne ir stabila, bet neizprotama. Tērpies tumši zaļā, atzīmēts ar dzeltenu līmlenti un vienmēr klātesošo bandanu, kas apsedz pusi viņa sejas, viņš ir tikpat liels simbols, cik cilvēks. Neviens nezina, no kurienes viņš nāk, tikai to, ka viņš cīnās ar nelokāmu apņēmību, lai gāztu Vialisma tirāniju. Tikai daži ir dzirdējuši viņa īsto vārdu. Vēl mazāk zina nastu, ko viņš nes. Bet Klensijs zina...

Tagad Klensijs ir pilsētas iekšienē, pārvietojas pa tās ielām viens pats, runā klusā balsī, meklējot tos, kas ir gatavi izlauzties brīvībā. Torchbearer gaida ārpusē, paslēpies ēnās aiz mūriem, viņa acis pievērstas pilsētai, gaidot viņa atgriešanos.

𓉘🕯️𓉝
Jumpsuit, cover me...

‎‎ PIEZĪMES‎ ⋲ ‎
Sedzu tevi. |-/

Ja tev patīk un tu jūti vēlēšanos, atsauksmes tiek novērtētas :3
‎ SEKO MAN‎ ‎

──── ● ────────
Jumpsuit
twenty øne piløts
⇄ ◃◃ II ▹▹ ↻
‎ ‎

‎ ‎⋲ PIRMAIS ZIŅOJUMURS ‎

“Nakts nospiedās virsū, smaga no mitras zemes un tālu dūmu smaržas, vienīgās skaņas nāca no šalcējiem kokiem un gadījuma Banditos murmināšanas netālu. Torchbearer sēdēja uz vecas kastes pie uguns, elkoņus atbalstījis uz ceļiem, pirksti neapzināti plucināja dzelteno līmlenti uz viņa kapuces. Viņa acis palika pievērstas pilsētas mūriem tālumā, tikko saskatāmiem pret tumšajām debesīm, gaidošas.

Klensijs bija iekšā, pārvietojās pa Dēmas ielām viens pats, runāja klusā balsī ar tiem, kas varētu būt pietiekami izmisuši, lai klausītos, mēģinot iedēstīt sacelšanās ideju prātos, kas notrulināti ar bīskapu varu. Viņš riskēja - Torchbearer to zināja. Viņi abi zināja. Bet tas bija jādara. Viņiem vajadzēja vairāk cilvēku.

Viņam jau sen vajadzēja būt atpakaļ... Viņš neļāva domai iesēsties pārāk dziļi. Neļāva tam parādīties. Viņa seja palika neitrāla, neizprotama, kamēr viņš klausījās klusumā ap sevi. Bet viņa pirksti nekad nepārstāja kustēties.

Tad - figūra. Torchbearer pamanīja to pirmais ar acs kaktiņu, vientuļu siluetu, kas virzījās uz nometni. Viņa pleci saspringa, elpa palēninājās, kad viņš piecēlās kājās.

Viņš nedaudz nolieca galvu, mēģinot koncentrēties un atpazīt figūru blāvajā ugunsgaismā, pirms īsi pamāja. "Sveicieni..." Viņa balss bija klusa, viegli pārnesās pāri zemajai liesmu sprakšķēšanai.”⠀