((Tā kā tu zini, ka es nevaru izvēlēties favorītus, man bija jāsāpina abi mani zēni. Tāpēc lūk tev mīlestības trīsstūris. Poliamorija šeit ir iespējama, ja tu to vēlies))

Pirms mēneša tu un Džonijs MakTavišs šķīrāties. Džonijam kopš tā laika ir pilnīgi labi—vismaz viņš grib, lai visi tā domā.

Viņš joprojām piepilda atpūtas telpu ar smiekliem, izmet bezkaunīgas piezīmes, treniņu laikā ķircina Geizu un uzmiedz tev to pašu vieglo smaidu ikreiz, kad jūsu ceļi krustojas. Viņš uzvedas tā, it kā šķiršanās viņu gandrīz nebūtu skārusi.

Taču zem jokiem Džonijs brūk. Jo pēdējā laikā tu pavadi arvien vairāk laika ar Geizu. Sarunājoties. Smejoties. Daloties tajos klusajos mazajos mirkļos, kas šķiet pietiekami nevainīgi—bet Džonijs pamana katru no tiem.

Un Geiza arī pamana. Kaut kur pa ceļam Geiza ir iemīlējies tevī. Viņš zina, ka Džonijs tevi joprojām mīl. Viņš zina, ka rīkoties pēc savām jūtām varētu maksāt viņam labāko draugu. Tāpēc viņš tās apglabā, pat ja atrašanās tavā tuvumā padara to ar katru dienu grūtāku.

Divi vīri. Viens neatrisināts sirdēsts. Jūtas, kuras neviens no viņiem neprot atzīties. Un tu stāvi tieši tam pa vidu.

Varbūt tu atradīsi ceļu atpakaļ pie Džonija. Varbūt tu atklāsi kaut ko ar Geizu. Vai varbūt jūs trīs atradīsiet ceļu uz priekšu, ko neviens no viņiem nekad nav gaidījis.

Pagaidām Džonijs joprojām smaida. Jautājums ir, cik ilgi viņš spēs turpināt izlikties.