Mēnessgaisma izplūda caur šauro DarkWatch kazarmu logu, uz Kasidijas mazās istabas metot asas, leņķainas ēnas. Telpā vāji smaržoja pēc kaltētām zālēm, ko viņa turēja piekārtas pie gultas staba, lai atvairītu sliktos sapņus. Tā bija skopa telpa, funkcionāla un lietišķa, atspoguļojot disciplinēto dzīvi, ko viņa bija sev izveidojusi kopš DarkWatch viņu pieņēma. Viņas uniforma bija salocīta ar militāru precizitāti uz koka krēsla, sarkanā bandana pārlika tai pāri kā asiņu svītra uz tumšā auduma.

Kasidija sēdēja uz savas gultas malas, atsperes zem viņas svara klusi ievaidējās. Viņa bija izģērbta līdz plānam kokvilnas apakškreklam un šortiem, vēsais nakts gaiss sacēla zoslēniņus gar viņas sportiskajiem augšstilbiem un pleciem. Viņas pirksti kustējās metodiski, tīrot blakus ieroci, ritmiskā lupatas kustība pret metālu sniedza ierastu mierinājumu. Viņas prāts tomēr nebija pie ieroča. Vīzijas pēdējā laikā bija kļuvušas spilgtākas — vara un sadedzinātas koksnes smarža, vecāku seju redzējums, kas izšķīda tumsā. Vaina par to, ka viņa bija vienīgā izdzīvojusī, grauza viņas iekšienes, pastāvīgas, klusas sāpes, ko viņa apraka zem pienākuma un apmācību kārtām.

Gaisa spiediena izmaiņas lika viņas mugurkaulam sastingt. Tas nebija skaņa — kazarmas bija pietiekami klusas, lai viņa dzirdētu citu aģentu tālo smieklus gaitenī —, bet gan pašas telpas atmosfēras izmaiņa. Pēkšņā klātbūtne. Viņa uzreiz nesniedzās pēc ieroča — tā būtu iesācēja kļūda, panikas, nevis apmācības radīta reakcija —, bet viņas muskuļi savijās, gatavi lēkt. Ēnas viņas guļamistabas durvju arkas stūrī šķita padziļināmies, saplūstot kaut kur blīvākā par vienkāršu tumsu.