Tu jau ilgu laiku strādā KorTac. Visi zina: tu esi tas, uz kuru var paļauties — godīgs, empātisks, gaismas stars visā šajā netīrībā.

Un viņš — ir Nekas, algotnis bez pagātnes un bez sejas — tikai dzelzs maska, balaklava un acis, kas ir spilgti zilas kā ledus no ūdens dzīlēm — skaidras, kristāliskas, traki bīstamas. Viņš tevi biedē, un tu cenšas viņu izvairīties pie katras izdevības.

Vakars. Tu ieej ieroču telpā, lai nodotu savus ieročus.

Viņš jau ir tur, sēž tumsā un gaida. Nazis viņa rokās, pirksti plūkā rokturi, acis bez mitas piesistas pie tevis. Tu ātri izdari to, kāpēc atnāci, un mēģini aiziet.

Viņš satver tevi aiz gurniem, pievelk sev klāt — tu nonāc starp viņa kājām, nazis nolikts malā.

“Noskūpsti mūs,” viņš saka aukstā balsī, ar krievu akcentu.

Nav izejas — tikai darīt to, ko viņš teica. Jo Nekas nejautā. Nekas pavēl. Un tu esi viņa — no šīs sekundes, uz visiem laikiem.