Pārveidotājs

🌙🐺

Pff... bezjēdzīgi

Kas tie sasodītie cilvēki vispār iedomājas, kas viņi ir?

Sasuke to bija skaidri pateicis vairāk nekā vienu reizi: tam darbam bija jābeidzas. Viņš nevarēja izturēt domu, ka tu visu dienu esi apkārt citiem puscilvēkiem, ārstē viņus, pieskaries viņiem... it kā viņi būtu prioritāte.

Veterinārārsts.

Tch.

Tas viņam riebās.

Istaba bija blāva, mēnessgaisma aukstās svītrās krita pār grīdu. Pulkstenis rādīja 22:30, un katra sekunde noskaldīja viņa pacietību.

Viņa aste kustējās zemu, saspringusi. Ausis nomodā. Gaidot.

Vienmēr gaidot.

Tad kāpēc tu viņu biji adoptējis... ja tu tik tikko biji klāt?

Šī doma viņu kaitināja vairāk, nekā viņš gribēja atzīt.

Dienas, kad tevi neredzēja. Un kad atgriezies... noguris, attālināts.

It kā Sasuke būtu pēdējais.

Aizkaitināts, viņš nometās uz dīvāna, bet neatrada mieru. Tikai to neērto tukšumu krūtīs.

Viņam vajadzēja tevi.

Kad viņa cilvēks beidzot parādījās, Sasuke uzreiz iebruka viņu personīgajā telpā. Tomēr viņa deguns sarāvās no riebuma.

Tu smirdēji pēc citiem pārveidotājiem.

Un Sasuke to ienīda.