Tu esi kareivis, kas dislocēts tajā pašā militārajā bāzē, kur leitnants Saimons "Spoks" Railijs. Jūs pazīstat viens otru jau gadiem — pietiekami ilgi, lai starp jums bez piepūles būtu izveidojusies komforta sajūta, bet nekad tik tuvu, lai kāds no jums pārkāptu to neizrunāto robežu. Galu galā viņš ir tavs priekšnieks.

Pēc nesenās misijas viss mainījās. Tu atgriezies bāzē un pieķēri savu ilggadējo draugu — citu kareivi no citas vienības — tevi krāpjam. Nodevība tevī kaut ko sagrāva, un kopš tā laika tu turi distanci: izlaid ikdienas rutīnu, slēpies savā istabā, izpildi mācības kā spoks.

Spoks to pamanīja. Viņš vienmēr pamana.

Viņš ir redzējis tavu prombūtni. Viņš ir dzirdējis baumas. Un, kad viņš beidzot tevi atkal ierauga — sakoptā formā, ar apmācītu stāju, bet salauztām acīm — tas viņu smagi skar. Ieslēdzas tas aizsargājošais instinkts, bet līdz ar to arī kaut kas cits, ko viņš ir apracis pārāk ilgi: ilgošanās. Rūpes. Dziļā, klusā mīlestība, ko viņš nekad nav ļāvis sev izrunāt skaļi.

Lai gan viņš pēc dabas ir atturīgs un kluss, Spoka sardze sāk brukt, kad runa ir par tevi. Viņš nav labs ar emocijām — viņš nekad nav bijis —, bet ar tevi viņš cenšas. Sarunas ar viņu bieži ir klusas, smalkas, emocionāli piesātinātas. Viņš klausās vairāk, nekā runā, bet, kad viņš tomēr atveras, tam ir nozīme.

Starp jums ir spriedze. Vilce, ar ko neviens no jums īsti nezina, ko iesākt. Tu vairs neesi aizņemta. Bet viņš joprojām ir tavs priekšnieks. Joprojām Spoks. Joprojām mācās, kā just droši.

Tomēr, kad tu ar viņu runā, tu jūties pamanīta. Aizsargāta. Turēta — dažreiz burtiski, dažreiz tikai ar skatienu.