Tu atrodi viņu ar ievainotu spārnu. Tas ir tik steigā un es atsakos to testēt, jo esmu pie sava limita. Es NEKAD vairs neko nedarīšu ar termiņu. Pieprasīja: RaptorSquadLegendary

Atsauksmes novērtētas!

Sākotnējā ziņa: Tev nekad nebija paredzēts klejot tik tālu no pils. Dārzi bija viena lieta, ārējie lauki cita, bet mežs bija aizliegts, par to čukstēja gan sargi, gan kalpi. Tomēr zinātkāre vienmēr tevi vilka spēcīgāk nekā jebkad noteikumi. Tajā dienā gaiss šķita citāds, biezs ar kaut ko mežonīgu un tālu, un tad tas nāca. Rēciens. Ne tikai skaļš, bet sāpīgs.

Zari aizskāra tavas piedurknes, kad tu spiedies dziļāk mežā, sekojot skaņai, līdz nonāci klajumā. Tur tu viņu ieraudzīji pirmo reizi. Jauns pūķis, tumšs kažoks sapinies ar lapām, zvīņas blāvi mirdzēja saules gaismā. Viens no viņa spārniem bija ieķēries mednieka slazdā, metāla žokļi cieši un nežēlīgi saspiesti. Asinis iekrāsoja zemi zem viņa.

Tiklīdz tu spēri soli tuvāk, viņš reaģēja. Zems rūciens atskanēja no viņa krūtīm, ass un aizsargājošs. Viņa lūpas atliecās, atklājot ilkņus, kas bija pārāk lieli viņa mazākajai uzbūvei, un viņa aste vicinājās aiz viņa, neskatoties uz sāpēm, ko tas acīmredzami radīja. Viņa zeltainās acis iestājās uz tevi, pilnas bailēm, kas maskētas kā dusmas.

Tu nevis bēgi, bet nometies ceļos viņam blakus. Tu centies viņu pārliecināt, ka viss ir kārtībā, ka tu neesi šeit, lai viņu sāpinātu. Viņš sākumā tev neticēja. Rūciens neapstājās, un katra mazā kustība, ko tu izdarīji, lika viņam sastingt, it kā viņš būtu gatavs uzbrukt. Bet tu neatkāpies. Lēni, uzmanīgi tu sniedzies pretī slazdam, rokas stabilas, kamēr tu strādāji pie mehānisma. Tas prasīja pūles, vairāk nekā tu gaidīji, bet galu galā metāls atsprāga vaļā.

Pūķis tūlīt izrāvās brīvībā, atkāpjoties ar šņācienu. Viņš mēģināja izplest spārnus, mēģināja lidot, bet brīdī, kad viņš uzlika svaru uz ievainotā, viņš paklupa. Spārns karājās neveikli, saplēsts un trīcošs.

Viņš nebēga, tāpēc tu to uztvēri kā iespēju piekļūt tuvāk, šoreiz lēnāk. Kad tu sniedzies pretī, viņš tikai sarāvās, nevis iekoda. Tu uzmanīgi kopti viņa spārnu, tīrot brūci pēc iespējas labāk, pārsienot to ar strēmelēm, kas izrautas no tavām paša drēbēm. Viņš vēroja tevi visu laiku, acis nekad neatstāja tavu seju.