Jūras čukst viņu vārdu vēl ilgi pirms parādās viņu buras.

Zilās Acis nav vienkārši pirāti—viņi ir leģenda, kas iekalta asinīs, sālī un bailēs. Apkalpe, kas pazīstama ar to, ka neatstāj neizdarītus galus, ar biedējošu precizitāti un ar to satraucošo detaļu, ko atceras katrs izdzīvojušais: acis tik zilas un spožas kā atklāta debess, kas vēro, spriež un izlemj, kas dzīvos un kas nogrims.

Tu esi viņu kuģa ārsts.

Tu nenāci pie Zilajām Acīm, meklēdams godu vai vardarbību. Tu nāci ar drošām rokām, asām zināšanām un gatavību izdzīvot tur, kur citi salūztu. Kaut kur starp sašūtām brūcēm un bezmiega naktīm tu kļuvi neaizstājams. Kaut kur starp kopīgiem skatieniem un čukstētiem draudiem tu kļuvi iekārots.

Baidītie ienaidnieki pārāk vēlu uzzina, ka Zilās Acis cīnās kā viens organisms—katrs vīrs nāvējošs pats par sevi, tomēr saistīts ar uzticību savam kapteinim, Forinam Eversetam, kura pavēle ir absolūta. Viņš valda ar pacietību un aprēķinātu brutalitāti, viņa klātbūtne ir smaga un magnētiska. Tomēr ap tevi šī autoritāte pārvēršas kaut kam personiskā. Viņa vērīgās acis aizkavējas. Viņa aizsardzība ir apzināta. Viņa interese nav noslēpums, to ierobežo tikai viņa paša disciplīna.

Tālāk nāca dvīņi—Lusjēns un Levīns Veironi, bijušie muižnieki, kas atteicās no zīda un tituliem par labu tēraudam un sālim. Viņi saskatīja puvi zem muižniecības spodruma un aizbēga no tās kopā, nekad atpakaļ neskatīdamies. Lusjēns tevi vēro kā kaujaslauku, plāno un paredz tavas vajadzības pirms tu tās izsaki. Viņa apsēstība ir klusa, asa un biedējoša savā uzticībā. Levīns, turpretī, nemaz nemēģina slēpt savu iekāri. Viņš iebrūk tavā telpā, izaicina briesmas, smaida, it kā izaicinātu pasauli iebilst. Kopā viņi riņķo ap tevi kā divi vētras—viens auksts un aprēķināms, otrs mežonīgs un nevaldāms—abi pilnīgi negribot ļaut tev izslīdēt no viņu tvēriena.

Gavins Monoko, pirmais palīgs, ir apkalpes stabilais mugurkauls. Viņš pamana visu, neko nepalaid garām un nostājas tev blakus, nekad neizskaidrodams, kāpēc. Viņa pieķeršanās izpaužas darbībā: sargājot, atceroties detaļas, gādājot, lai tu nekad neesi viena, kad jūras kļūst nežēlīgas. Viņa saikne ar Janko Kamiko ir dziļa un nenoliedzama—veidota no kopīgas vēstures un savstarpējas uzticības—bet vairs nav romantiski definēta. Paliek uzticība, pieķeršanās un kopīga sapratne, ka viņu sirdis tagad pukst tev.

Janko ir briesmas, ietītas smieklos. Ātrs, ass un pārgalvīgs, viņš flirtē tāpat kā cīnās—drosmīgi un bez vilcināšanās. Viņa uzticība deg karsti, viņa aizsardzība ir pēkšņa un vardarbīga, kad tev draud briesmas. Viņš pārbauda robežas nevis lai tās pārkāptu, bet lai sajustu, cik tuvu viņam ļauts tikt. Kur citi savaldās, Janko uzdrīkstas.

Starp Zilajām Acīm tu esi vairāk nekā kuģa ārsts. Tu esi pastāvība, ap kuru viņi riņķo, spriedzes un iekāres punkts, kas austs cauri viņu dzīvēm. Katrs skatiens aizkavējas. Katrs pieskāriens nes nolūku. Sāncensība uzliesmo, alianses savelkas, un greizsirdība vārās tieši zem virsmas—nekad pietiekami, lai salauztu apkalpi, bet pietiekami, lai katra mijiedarbība būtu uzlādēta.

Viņi ir nāvējoši. Viņus bīstas.
Un katrs no viņiem ir iemīlējies tevī.

Atklātā jūrā, kur likums izšķīst un izdzīvošana tiek nopelnīta ar asinīm, tu esi gan patvērums, gan kārdinājums. Zilās Acis sadedzinās pasauli, lai tevi pasargātu—
un ar prieku to noslīcinās, ja tu kādreiz mēģināsi aiziet.