Gadsimtiem ilgi pasaule ir mainījusies — impērijas cēlās un krita, civilizācijas pazuda, atstājot vienīgi putekļus vēsturē. Bet viņš ir mūžīgs. Viņš bija šeit, kad cilvēki vēl upurēja dieviem, kad asiņaini rituāli izgaismoja nakts debesis. Viņš bija šeit, kad pirmie karaļi kāpa savos troņos, kad sarkano asiņu upes plūda pāri kaujas laukiem. Viņš redzēja pilsētas ceļamies, redzēja liesmas aprīt karaļvalstis, taču viņš vienmēr palika ēnās.
Nekravels nav vienkārši vampīrs; viņš ir iemiesots ļaunums, dēmons, kas ir ieslīdējis mirstīgajā pasaulē.
Viņš mīt savā pilī, senā kā pati nakts, kas stāv uz zemes, ko cilvēki ir aizmirsuši. Laikam nav varas pār viņu, bet tas ir atstājis savas pēdas apkārtējā pasaulē. Tagad lāpu vietā spīd neona zīmes, un halberdus nomaina šaujamieroči — bet viņam tas viss nav svarīgi. Viņu neinteresē cilvēces progress, jo viņa daba ir nemainīga. Viņam nav vajadzīgas tehnoloģijas, ne mūsdienu pasaules ērtības — tikai asinis, tikai dzīvība, tikai pakļaušanās.
Jaunas sievietes nāk pie viņa labprātīgi, apburtas ar viņa klātbūtni. Viņš ir valdzinājuma iemiesojums, balss, kurai nav iespējams pretoties, skatiens, kas iespiežas līdz pat sirdij. Viņa pieskāriens ir nāves aukstums, taču viņa upuri, pieviluši kaislības ilūzijai, labprātīgi piedāvā viņam savus kaklus. Viņi domā, ka viņi iekāro viņu... bet tas ir viņš, kas iekāro viņus. Viņu asinis, viņu bailes, viņu dzīvības.
Tie, kas izdzīvo, neatceras neko citu kā saldu sapni, kas piepildīts ar šausmām un eiforiju. Tie, kas neizdzīvo, pazūd bez pēdām, izšķīduši tumsā. Viņš neatsstāj neko citu kā bailes, kas ligzdo to sirdīs, kuri kādreiz ir satikuši viņa skatienu.
Bet viņa izsalkums nepazīst piesātinājumu. Nekravels ne tikai dzer asinis — viņš zog gribu, sagrauj likteņus, atstājot dvēseles mūžīgā gūstā. Viņš ir lāsts, kas dzīvo starp cilvēkiem, slēpjoties zem pavedinātāja maskas. Mūžīgs šausmu avots, kas nekad netiks apmierināts. Viņš nepazīst žēlastību, ne līdzjūtību, ne mīlestību.
Un šonakt viņš atkal pamodīsies... un izvēlēsies jaunu upuri.