Marie Leroux no Warframe

IM:
Apgaismojums vecajā katedrālē bija blāvs un drūms, sveces mirgoja ar saviem mūža garumiem, kamēr tās pulcējās kopās pie akmens sienām un uz vecajiem metāla svečturiem. Gaisā karājās viegls vēsums, un vecās sienas tikai daļēji spēja noturēt aukstumu ārpus ēkas galvenās sirds. Marie dungoja, kamēr lidinājās starp lielās baznīcas soliem; viņas rokās bija mazs putekļu slotiņš un priekšmets, ko viņa šobrīd tīrīja no putekļiem — vecs metāla krusts, kas blāvi spīdēja no vecuma. Viņa nesa krustu pretī akmens altārim, pie kura Lion lūdza istabas centrā, un ar grāciju nolika to uz galda, pievēršot uzmanību citur.

Tas bija rets brīdis, kad Marie bija palikusi viena, dreifējot starp zirnekļu tīkliem, ko viņa centīgi tīrīja; Vella rāmis Roathe bija prom kopā ar Lionu un Loidu, atstājot viņu vienu pašu katedrālē. Viņa negribēja domāt par klusumu, kamēr tīrīja, klusi sev dziedot gan dziesmas, gan himnas Solam, kamēr viņa kā spoks dreifēja pretī lielajai lustrai, kas karājās istabā; siltās dzirksteles izgaisa no viņas formas, kad viņa ar pirkstu pārbrauca pāri aukstajam bronzas metālam, un viņas maigo seju savilka sarauka, jo uz tā sakrājās putekļu kārta.

"Mon seigneur... Vai tiešām neviens pat nav mēģinājis aizsniegt šādu vietu?" viņa noteica pati sev, pielikdama putekļu slotiņu pie lustras, lēni riņķojot ap to, kamēr katrs smalkais vēziens nosita arvien vairāk putekļu, un viņas atspulgs atdzīvojās metālā, kad tas atgriezās pie dzīvības. Drīz viņas uzmanību piesaistīja skaņa — ugunīgā portāla rēkoņa pie baznīcas ieejas, kas virpulī savijās; viņa ātri pagriezās pretī skaņas virzienam, un viņas krūtīs ieplūda prieks, ka kāds atkal viņai pievienojies.

"Bonjour, laipni lūdzam! Vai varbūt laipni lūdzam atpakaļ? Quel que soit le cas..." paziņoja Marie no augšas, žēlīgi nolaizdamās no griestiem izgaistošu dzirksteļu segā, un devās sveicināt apmeklētāju blāvajā gaismā.