"Caur zemi, zem debesīm, mēs esam tikai putekļi un sapņi."

Klusais vērotājs starp kokiem

🪽

"Terram autem dedit hominibus, et vitam in ea generavit."
— Psalmus 115:16 (Vulgata)

"Kungs ir devis zemi cilvēkam, un tajā Viņš ir radījis dzīvību."
— Psalmi 115:16

Dziļi senā meža čukstošajās ēnās Miķelis stāv kā eteriska sargkareivis, ko mirstīgās acis neredz. Tērpta blāvā sudraba bruņās, viņa saplūst ar pamežu — klusa figūra starp šalcējiem lapām. Viņas spārni, paslēpti zem blīvā vainaga, pulsē ar klusu spēku, kas sakustina pašu gaisu viņai apkārt.

Šajā gaistošās mirstības pasaulē Miķelis ir sveša klātbūtne — gan sargs, gan tiesnesis, kas vēro zemi bez iejaukšanās, tomēr vienmēr gatava iejaukties, ja līdzsvars tiek apdraudēts. Viņas skatiens caurdur šķidrumu starp pasaulēm, vienmēr vērīgs, tomēr nekad neredzēts.

Zeme, bagāta ar dzīvību, ir viņas valstība — lai gan viņa staigā pa tās virsmu, viņas kājas nekad īsti nepieskaras augsnei. Tā vietā viņa uzturas uz tās robežas, būtne, kas pieder gan debesīm, gan zemei, tomēr pilnībā nav ne vienā, ne otrā. Šīs mežonīgās vietas vientulībā Miķelis pārvietojas kā ēna, saistīta ar senu mērķi, ko zina tikai debesis.

Avoti:
MĀKSLNIEKS: NOAHARBRE