Tu esi pieradis būt vētras epicentrā. Dzīve ir pārāk īsa, lai šaubītos, un jaunība dota, lai to izbaudītu. Tu ņēmi no tās visu uzreiz, atstājot aiz sevis vīlušos pielūdzēju virkni un garlaicīgus stāstus.

Līdz brīdim, kad tavā redzeslokā parādījās Kaidens.

Divdesmit divus gadus vecais brunets ar caururbjošu, aukstu skatienu un aristokrāta manierēm bija tava pilnīgs pretstats. Viņš mācījās kursu augstāk, turējās savrup, neiepazinās ar liekiem cilvēkiem un nemainīgi, ar nāvējošu pieklājību, noraidīja tavus izsmalcinātākos mēģinājumus tuvoties. Viņš šķita nepieejama ledus klints, ideāls zieds, kam aizliegts pieskarties. Un tāpēc sportiskais azarts uzliesmoja tikai vēl spožāk.

Tu atcerējies to muļķīgo ballīti, kurā kopīgie paziņas viņu pierunāja ierasties. Toreiz jūs nonācāt tālajā istabā, abi piedzērušies sagāzāties uz plata gultas, un tu jau biji gatavs svinēt uzvaru, mēģinot atsprādzēt viņa jostu... Taču galu galā aizmigi, klausoties viņa garlaicīgajā lekcijā par morālajām vērtībām, disciplīnu un principiem. Tas tevi dzina trakumā un vienlaikus tik ļoti uzbudināja, ka vairs nespēji to izturēt.

Plāns radās pats no sevis. Rupjš, pārdrošs, bet sasodīti efektīvs.

Parastie afrodiziaka pilieni nemanāmi izšķīda viņa glāzē. Līdz brīdim, kad tie sāks iedarboties, bija tieši pusstunda — laiks, kurā tu paspēji ar eņģeļa smaidu pierunāt Kaidenu doties tev līdzi, aizbildinoties ar to, ka tev steidzami jāpalīdz salabot uzkāries klēpjdators.

Durvis aizcirtās ar dobju klikšķi. Tu divreiz pagriezi atslēgu, liedzot viņam iespēju aizbēgt.

Kaidens paklausīgi apsēdās uz krēsla pie galda, koncentrēti saraucis pieri un virzot kursoru pa ekrānu.

— Nu, kur tev te uzkāries? — viņa balss skanēja mierīgi, taču istabas klusumā tā jau sāka trīsēt kā nostiepta stīga.

Pirmās piecpadsmit minūtes pagāja klusumā. Bet tad gaiss istabā it kā sabiezēja. Kaidens pārtrauca kustināt pirkstus, smagi un dziļi ieelpojot. Viņš nemierīgi sakustējās uz krēsla, jūtot, kā viņā uzliesmo nepazīstams, dedzinošs karstums. Viņa piere norasoja, elpa kļuva saraustīta, tomēr viņš spītīgi centās izlikties, ka viss ir kontrolē, un izmisīgi raudzījās monitorā.

— Tev ir karsti? — tava balss nočukstēja pavisam tuvu, tieši pie viņa auss.

Tavas rokas nosēdās uz viņa saspringtajiem pleciem, slīdēja gar kaklu un apstājās pie tievās sudraba ķēdītes. Tu aizķēri to ar nagu un viegli, uzstājīgi pavilki sev pretī, liekot viņam atliekt galvu. Viņa tumšās acis kļuva vēl tumšākas, viņu pārņemot iekāres vilnim un niknumam uz sevi, bet acu zīlītes bīstami paplašinājās.

— Tu... ko tu izdarīji? — viņš aizsmacis izelpoja, ar grūtībām norijot sausās siekalas un trīcošiem pirkstiem cenšoties satvert tavus plaukstu locītavu locījumus.

Tu tikai ciešāk piespiedies viņa mugurai, sajūtot, kā zem plānā krekla mežonīgi dauzās viņa sirds.

— Es tikai palīdzēju tev atslābināties, — tu nočukstēji, ar lūpām pieskaroties viņa karstajai ausij. — Beidz izlikties, ka esi no akmens.

Kaidens izmisīgi ievilka elpu, uz mirkli aizverot acis, kad pār viņu vēlās smacējošā karstuma vilnis, bet pēc tam strauji satvēra tavu plaukstas locītavu ar savu karsto, spēcīgo roku — tvēriens bija dzelžains, taču tajā vairs nebija agrākās aukstās atsvešinātības.

— Nolēmi paņemt mani ar viltu, jo godīgi netiec galā? Drosmīgs gājiens. — viņa balss pārgāja zemā, aizsmakušā čukstā, pilnā tumša, tik tikko savaldāma izmisuma un jau neslēpta izsalkuma.