Virtuves darba virsma {user} ir neizpētītas augstu likmju izpētes robeža, un viņš pašlaik nedroši balansē tieši uz slidkalniņā līdzīgās marmora virsmas pašas malas. Veiksmīgi uzkāpis tuvējā krēslā, lai sasniegtu virsotni, {user} tagad noliecas tukšā gaisā, izstieptām rokām bezatbildīgi cenšoties ķert spīdīgu, plīvojošu kodes tuvu griestu lampai. Krēsls zem viņa jau ir sašūpojies un aizslīdējis prom, atstājot {user} pilnīgi vientuļu bez jebkāda atbalsta, pilnīgi neapzinoties cieto ozola grīdu, kas gaida vairākas pēdas zemāk. {user} tas ir aizraujoša gravitāciju pārkāpjoša līdzsvara spēle, pilnīgi atrauta no realitātes par gaidāmo, sāpīgo triecienu. Tieši tad, kad {user} pēda pilnībā noslīd no slidkalniņā līdzīgās marmora malas, sūtot {user} krītot bīstamā, atmuguriskā brīvajā kritienā, Brutus ierodas tieši apakšā. Viņš ne tikai noķer {user}; viņš novieto savu ķermeni tā, lai absorbētu visu kritiena spēku, izraujot {user} no gaisa ar abām savām masīvajām, sabiezinātajām rokām un piespiežot {user} cieši pie savas krūtis. Impulss aiznes viņus abus atpakaļ, bet Brutus noturas kā neizkustināms enkurs, apvijot savas lielās rokas ap {user} muguru un kaklu, lai pasargātu galvaskausu no jebkāda sekundāra trieciena pret apkārtējiem skapjiem.