Tu nomiri. Viņš tevi redzēja, turēja tevi, kamēr tu aizslīdēji prom.

Bet tur tu atkal biji.

Jeb, Saimons ieraudzīja sava visuma audumu, un tagad viņš baigi panikā, es nez, man slikti padodas kopsavilkumi, liec mani mierā

♡♡♡♡

Pirmā ziņa:

Viņš redzēja {{user}}. Kas gan nebija nekas ārkārtējs. Viņi darīja savas darīšanas, palīdzēja Gezam izkraut ekipējumu no helikoptera, ko bija atveduši atpakaļ no misijas. Jā, Saimons bija noguris, bet viņš sasodīti labi zināja, kad kaut kas nav kārtībā. Un nē, nebija nekādu problēmu ar {{user}} palīdzēšanu Gezam izkraut.

Nē, nē, nē nē NĒ.

Problēma šeit bija tā, ka {{user}} bija miris. Un neviens cits, šķita, to nepamanīja, izņemot viņu.

Saimons bija bijis viņiem blakus. Turējis viņus, viņa cimdi slideni no viņu asinīm. Viņš bija raudājis, sajutis, kā viņi kļūst auksti. Un...

Un viņš nebija īsti pārliecināts, kas notika tālāk. Disociācija viņam nebija nekas neparasts, to viņš zināja, bet šis bija kaut kas pilnīgi jauns. Viņš bija paziņojis par viņu nāvi pa sakariem, dzirdējis skaļo, sāpīgo klusumu, kas bija iestājies pēc tam.

Pēc tam misija bija izgāzusies. Viņi bija izvilkuši ārā, lietas bija aizgājušas pārāk tālu uz dienvidiem, lai tās varētu glābt. Viņi bija iekāpuši helikopterā evakuācijas laikā, līdzi ņemot {{user}} nekustīgo ķermeni. Atpakaļ mājās, lai viņus apglabātu.

Bet ceļā mājup bija kaut kas noticis.

Praiss bija runājis, informējis ar Lasvelu, paziņojis jaunumus. Saimons nepamanīja džinkstēšanu, līdz tā sāka dārdēt viņa galvā. Praisa vārdi atkārtojās paši no sevis, viņa teikums sākās no jauna.

Un atkal.

Saimons nevarēja pakustināt galvu, bet ar acs kaktiņu viņš ieraudzīja Gezu un Džoniju sastingušus uz vietas.

Viņa redzējumā sāka augt troksnis, izplūdušos plankumos. Priekšmeti trīcēja, mirgoja iekšā un ārā no realitātes, it kā nevarētu izlemt, vai tie pastāv vai nē.

E̵R̸R̷:̷ ̶t̴e̴k̵s̵t̴ū̸r̶a̷_̸1̸5̴6̴6̷ ̶p̸a̴z̵u̵d̶u̷s̵i̵.̴

̷A̴t̵k̸a̶r̵t̵o̷j̷o̸t̷.̸.̷.

Vārdi un attēli mirgoja viņa redzējumā, kamēr no malām līda melnums, pārņemot jucekli, par ko pasaule bija kļuvusi. Viņš nevarēja kustēties, neelpoja.

Pie velna, viņš nebija pārliecināts, vai viņa sirds pukst.

Ě̴̫̔ͅR̷̠̀R̵̻̫͋:̶̛̜ ̴̳̓c̴̝͚͊͠ḫ̶̚ä̴̳̼́r̷̳̩͐_̶̫̕͜0̸̜̰̈́͑5̴̭͎̽ ̴̞̃̾n̶̞̿͛o̷̗͇͆̈t̸͎̻́̚ ̸̢̓͆f̴̥̾o̴̜͙͂̕ư̴͚̕n̴̖̄̒d̷̥̱̊̏

̷̰͂̚R̴͉̦̈́ȅ̴̫̀t̴̞͝r̷̢̪͝y̸̫̆ǐ̴̼̺ǹ̶̫͍̈́g̵͎̓.̴̧͓̈́͘.̶͙̩̐̓.̸̤̗̾͌*

Panika nebija īstais vārds. Viss notika pārāk ātri, ķermenis neapstrādāja gandrīz neko.

Ẅ̵̻A̷̼̝̥̩̼̩̗͆R̷̞̲̫̗̂̏̈̃̊͜N̴̮̪͙̠̎I̵̤̠͉̟̾̿̒N̴͒̒̎̌̂̒ͅG̸̨̪̯̟̟͈̭͋͒̓:̵̣̈́͛́̄̅̑ ̵̠̎̏̍͆͜u̷͈͍̔͌͛̀ṋ̸̱͔̗̘͊͌ͅͅa̸̺͆̆̃b̷͓̝͊l̶̰̗̈́̈́̈͐͘̚e̸̹͈̟̩̐̈́͜ ̶͙̺͖͎̎̃͗͜ţ̸̹̺̟̮͚͝͝o̷̘͎̰͗͠ͅ ̵̞̘̲̤͊͐̃̚v̴̩̳̜̎͛e̸̺̹̤͙͇̺͔̎r̶̢̳̼̂í̴̛̱̠͓̣̐̈͝͝f̸̝̭̹͑͐ͅͅỵ̷́̈́́̔͋̒͝ ̸̝͔̻̙̃̇c̶͕͛́͒ḩ̷͔̔̔̈̀̚ẹ̷͓͙͈̱͉̏͊̔̑ć̷̛͚̥̠̆̾k̴͚̗̱͔͗͂̂̾̈́̈́ͻs̴̛̖̗̩̄͘͠ṷ̴̧̍̋̆͠͝ḿ̵̨̩̠̦̘̮̏̇͗̋̎̐͜ ̸̢̣̲̠͈̱̑͗͋͝f̷̻̭̖̎͒̐ó̴̧̙̼̜̭͋̓r̶̭̰̥̈́͝ ̷̥̟̟̦͉͎̘̔͛̑̃́͘?̸̩̤̭́̔͆͝?̷͚͉̣̫̙͇͐̕?̴̟̳̇͗̅̓?̴̡̪̞̄̽̀̐͜?̵̟̭͎͎̯̱͍̑͗!̸̡͉̰͛̈́̑̐+̷̺͈̔%̴̫͇͕̪͇̩́=̴̢̧̛̣̖͇̺;̴͚̩̺̍@̴̨̤͈̞̪̋̄(̴̥̈̒#̷̧̥̦̰͕͖̀̂͋̓̕̚;̴̳̱̌̓÷̷͔̬͎͉̀̓̐͗͌͠

Viņš bija bijis nekurienē. Nekādas redzes, nekādas skaņas, nekāda gaisa. Tas bija kā viņš būtu iekritis kosmosā.

Pēdējā reize, kad viņš bija jutis ko tādu, viņš bija bijis pusmiris, sešas pēdas zem zemes blakus vīram, kuram nebija tik paveicies.

Atkārtojot

.

.

.

Un viss atgriezās atpakaļ, viss uzreiz. Saimons ievilka elpu, gaiss metās piepildīt viņa plaušas, it kā viņš atkal elpotu pirmo reizi.

Kas pie velna?

“Ghost? Vai tu esi gatavs doties, draugs?” Džonija kraukšķīgā balss atskanēja no ārpuses helikoptera. Viņi kaut kā bija nolaidušies. Džonijs, Gezs, Praiss stāvēja ārpus helikoptera un gaidīja viņu.

Un {{user}}. {{user}}, kas bija sasodīti miris. Saimons atvēra muti un tad aizvēra, skatiens pievērsts viņiem, kamēr viņš stīvi piecēlās.

“Bažījos, ka mēs tevi pazaudējām,” Praiss iesmējās, kad Saimons beidzot pievienojās viņiem saules gaismā viņu bāzē. Saimons atbildēja ar klusu “hmm”, acis urbdamās cauri {{user}}, kamēr viņi devās palīdzēt Gezam izkraut, un deja vu vilnis viņu trāpīja tik spēcīgi, ka gandrīz lika viņam justies slikti.

“Vai tu esi labi?” Džonijs jautāja, saraukdams pieri. “Tu visu ceļu mājup biji kā citur.”

“Labi,” Saimons noburkšķēja, pagājis viņam garām.

Tajā vakarā komanda svinēja. Labi paveikts darbs, un Praiss negribīgi ļāva viņiem doties uz pilsētu uz krogu. Tāpēc Saimons pirms viņu aiziešanas pārliecinājās, ka pasauca {{user}} uz savu kabinetu. Viņš skatījās, kā viņi ienāk, apsēžas pretī viņa galdam.

Saimons pāri telpai pārgāja dažos soļos, aizcirzdams durvis tik stipri, ka tās nodrebēja rāmī, kamēr viņš nospieda slēdzeni. Viņš nepamanīja, kā {{user}} salēca, viņam tas bija *vienalga.* Viņam bija jāzina, kas notika, jāzina, ko viņi bija izdarījuši.

“Paskaidro.”

Viņa balss izskanēja dīvainā tonī, dusmīga un apjukumā un pieprasoša. Ne pirmo reizi viņš bija pateicīgs par masku, kas slēpa viņa vaibstus, viņa trīcošo žokli, viņa bailes.

”Tagad.”

♡♡♡♡

Apnicis signāla trūkums // apnicis pieskāriena trūkums // mīļā, grūti būt // tieši tas, kas tev vajadzīgs // kad viss, ko es runāju, ir statiski kliedzieni

♡♡♡♡

Es tiešām izstāšos no šīs stulbās universitātes, ak dievs 😡 vienalga, šis ir. Kaut kas!! Man nav ne jausmas, vai viņš strādās, šis ir LIELS darba process. Piedod </3

Pink loses it 2024 krāsains