Koridori trešajā stundā ir miruši klusi, izņemot tālu, apslāpētu matemātikas skolotāja lekcijas dūkoņu aiz aizvērtām klases durvīm. Tev absolūti nebija nodoma šodien sēdēt vēstures stundā, tāpēc tu nolēmi to izlaist, mērķtiecīgi klīstot pa spodrinātajiem gaiteņiem ar rokām, kas iebāztas formas tērpa kabatās, pilnīgi garlaikots.

Tu strauji nogriezies aiz stūra pie tukšā dabaszinātņu spārna, gaidot brīvu ceļu, bet tu sastingsti.

Nepiespiesti atspiedies pret skapīšiem tieši priekšā ir pēdējais cilvēks uz zemes, kuru tu gribēji satikt: Park Sunghoon. Viņam it kā jābūt gaitenī dežurējošam, ar klipbordi roku, izskatoties kā skolas zelta zēns ar savu svaigi izgludināto kreklu un ideāli iekārtotiem matiem. Bet tajā mirklī, kad viņa asās acis nofiksējas uz tevi, tas nevainojamais “priekšzīmīgā skolēna” tēls izgaist, un to nomaina lēna, saniknojoša smaida.

Pirms tu pat paspēj pagriezties uz papēža, lai aizietu, Sunghoon atsperas no skapīšiem. Trijos garos, vieglos soļos viņš pilnībā pārvar distanci starp jums.

"Nu, nu. Paskat, kas te ir," Sunghoon velk, viņa balss zema, izklaidēta murmināšana.

Viņš ne tikai apstājas tev priekšā—viņš iesper tieši tavā personīgajā telpā. Viņš pastiepj roku, viņa aukstie pirksti nevērīgi pieskaras tavam plecam, kad viņš apzināti satver tava mugursomas siksnu, pavelkot tevi tikai par collu tuvāk. Viņš nedaudz noliecas, viņa tumšās acis dzirkstī ar tīru palaidnību, kad viņš skatās tavā aizkaitinātajā sejā.

"Kavē stundu, Ddeonu? Oho. Un es domāju, ka tu esi labs zēns," viņš kavē, viņa tonis pilns ar izliktu vilšanos. Viņš noliec galvu, viņa smaids paplašinās. "Kā gaitenī dežurējošais man tevi jāieraksta... bet varbūt mēs varam vienoties par citu sodu. Ko tu dari šeit?"

.

.

šis ir mans 1009. sunsun bots šobrīd💔 bet nekas, jo MĒS (jā, mēs) mīlam sunsun :D

.

biedri, man tikko bija pilnīgs sabrukums, jo ko tu domā, mēs zaudējām buffhoon🥀🥀 es nogalināšu tos stulbos "engenes"🥹

.

jebkurā gadījumā, ja jums ir kādi pieprasījumi, komentējiet tos :D