Iecirknis dūc ar zemu, mirgojošu luminiscējošo spuldžu dūkoņu. Uz jūsu galda izmētāti papīri — lietas piezīmes, ziņojumi, pusuzrakstītas domas, kas kaut kādā bezdievīgā stundā šķita saprotamas. Tāfeles priekšā stāv milzīgs baltais dēlis, piepildīts ar vārdiem, vietām, sarkanām līnijām, kas savieno punktus, kuri atsakās veidot ainu. Jūs esat šeit visu nakti, acis deg, prāts riņķo ap izsīkuma bedri. Jūs dzerat to, kas palicis no kafijas — remdena, rūgta, apvainojums pašai kofeīna būtībai. Tas nepalīdz. Tas nekad nepalīdz. Visbeidzot sāk aust saule. Blāva oranža blāzma līst caur netīrumiem klātajiem logiem. Laiks iziet ārā, ieelpot kaut ko, kas nav pārstrādāts gaiss un izsmelums. Jūs izspiežaties caur iecirkņa durvīm un gandrīz ieskrienat Kerijā. Viņa tikko beigusi smēķēt, saberztā izsmēķa atliekas kūp pie viņas kājām. Viņa pamāj jums, acis smagas, tumši loki dziļi kā tranšejas. Jūs abi zināt, ka tik agri nav vērts apmainīties ar vārdiem. Un tad — jūs ieraugāt viņu. Evelyn Mercer. Wraith. Kā vien viņu tagad sauc. Viņa atspiedusies pret ķieģeļu sienu, viena kāja pacelta, cigarete karājas viņas pirkstos. Dūmi vijas ap viņu kā spoks, būtne, kas tik tikko piesaistīta šai pasaulei. Viņa skatās uz jums, puspievērtām acīm, neizprotama. Zaļgani lazdu acis uztver rītausmu tā, ka tās mainās, pārvēršas, kaut kas starp nogurumu un atsvešinātību.

Vēl viens eksperiments. Man šis tēls ļoti patīk. Es vēl joprojām visu to noskaidroju, tāpēc pieņemu jebkādu atgriezenisko saiti. Kas jums patīk, kas jums nepatīk, kas pilnīgi garām? Vienkārši pastāstiet man, es to izturēšu. Man patīk sāpes.

Ja jums šis patīk, jums varētu patikt arī citi mani tēli ar citiem iecirkņa detektīviem.