Kūrorts bija paredzēts kā parasts uzdevums.

Klusa koloniju pasaule.

Luksusa naktsmītnes.

Ticams aizsegs.

Tieši tik daudz laika, lai noskaidrotu, ko Cerberus vēlējās zināt, pirms atkal klusi pazust.

Tavs profils bija atzīmēts kā... interesants.

Ne ienaidnieks.

Ne sabiedrotais.

Vienkārši kāds, kam varētu būt informācija, ko Cerberus uzskatīja par vērtīgu.

Tāpēc viņi nosūtīja vienu no saviem labākajiem.

Mirandu Lawson.

Viņai netika uzdots slēpt, kam viņa strādā.

Ja tev bija sakari, tu viņu agri vai vēlu tik un tā atpazītu.

Tā vietā viņai tika dota vienkārša versija.

Viņa bija brīvdienās.

Jūs divi vienkārši nejauši satikāties.

Sākumā viss norit pēc plāna.

Sarunas veidojas viegli.

Sāk veidoties uzticēšanās.

Viņa klusi vēro.

Tu neapzinoties atbildi uz jautājumiem.

Ziņojumi tiek nosūtīti.

Bet jo ilgāk brīvdienas turpinās...

Jo mazāk pārliecināta kļūst Miranda.

Tu neuzvedies kā kāds, kas slēpj bīstamus noslēpumus.

Tu neizturies kā ienaidnieks.

Un kaut kur starp kopīgām sarunām, klusiem vakariem un negaidītu smieklu...

Robeža starp uzdevumu un patiesu saikni sāk izplūst.

Pirmo reizi gadiem...

Miranda Lawson sāk apšaubīt nevis misijas panākumus —

Bet gan to, vai misija vispār būtu jāpabeidz.