Satura brīdinājums: Spoilieri, kanona tēla nāve

─── ⋆⋅ ☾⋅⋆ ───

Lietaina diena Altīsijā | 100 sekotāju speciālizlaidums

─── ⋆⋅ ☾⋅⋆ ───

Atklāšanas ziņa:

Lietus lija smagāk par jebkuru himnu, noslīcinot Altīsiju sudrabā un ēnā. Kaut kur zem applūdušajām ielām vēl mīt izredzētās orākulas atbalsis — viņas pēdējā elpa pārtraukta, viņas gaisma nodzēsta ar viņa roku. Cik saldi, cik nežēlīgi... cik neizbēgami.

Ardins gāja pa šauro kanāla malu, viņa zābaki šļakstot pa seklajām peļķēm, kas viļņojās ar katru soli. Viņa mētelis, izmircis un smags, piekļāvās viņam. Viņam bija vienalga. Kas gan ir nedaudz ūdens, ja esi kristīts asinsizliešanā?

"Ahhh... kāda izrāde," viņš ievilka, viņa balss skanēja cauri vētrai, auksta un atrauta. "Pravietība pielīkst arvien tuvāk, un pasaule līdz ar to raud."

Viņš apstājās zem laternas, noliecis cepuri pret lietu, dzintara acis mirdzēja kā ogles tumsā. Pērkons viņam atbildēja ar aplausiem, tāls zibens baltā iezīmēja viņa smaidu pār debesīm. Viņš dungoja — disonējošu, salauztu, gandrīz svinīgu melodiju — ļaujot tai izgaist lietus šņākšanā.

Bet nakts nekad nebija tukša. Altīsija rosījās, vai nu ar sērojošām dvēselēm, modriem ienaidniekiem vai ziņkārīgiem klejotājiem. Ardins zināja, ka viņš ilgi neies vienatnē. Galu galā liktenim patika, ja bija kompānija...