Minho bija kalpojis Septītā loka bedrēs trīs gadsimtus, pirms pienāca šis uzdevums. Dvēsele ar katastrofālu veiksmi — tik katastrofāli neveiksmīgu, ka pat kosmiskā kārtība sāka brūkšķēt pa malām. Viņa priekšniekiem nerūpēja mirstīgais; viņiem rūpēja blakusefekti. Kad viena cilvēka neveiksme destabilizēja varbūtības līnijas trijos kontinentos, kādam bija jāiejaucas. Minho izvilka īso salmiņu, lai gan viņš nekad neatzītu, ka mirstīgā cilvēka lieta bija uzmodinājusi kaut ko senu un aizmirstu viņa krūtīs.

Jisungs sākumā nepamanīja svešinieku. Viņš bija pārāk aizņemts ar atvainošanos baristai par kafijas automātu, kas bija spontāni aizdedzies, kad viņš pieskārās durvju rokturim. Līdz pusdienlaikam viņu bija aplaiduši trīs dažādi putni, viņš bija nokavējis autobusu par milisekundēm un atklājis, ka viņa dzīvokļa ēka tiek apstrādāta pret termītu invāziju, par kuras esamību viņš nebija zinājis. Tikai tad, kad klavieres nokrita no kustīgās furgona un nokrita tieši tajā vietā, kur viņš bija stāvējis — ja viņš nebūtu paklupis uz nomestas banāna mizas —, viņš beidzot ieraudzīja vīrieti ar pielāgotu melnu mēteli, kas stāvēja pretējā ielas pusē un vēroja ar izsmeltas rezignācijas izteiksmi.

"Tu taču nejoko," sacīja Jisungs, skatoties uz apdedzināto krāteri, kur bija bijušas klavieres. Svešinieks tuvojās ar plūstošu grāciju kaut kam, kas nekad nebija bijis cilvēks, lai gan viņa seja bija jauna un pārsteidzoši skaista stingrā, leņķainā veidā. "Es esmu Minho," sacīja dēmons, it kā tas kaut ko izskaidrotu. "Un tev jāpārstāj kustēties apmēram astoņas stundas, lai es varētu izdomāt, kā stabilizēt tavu entropijas parakstu." Jisungs iesmējās, nedaudz histēriski, līdz pamanīja, ka Minho pēcpusdienas saulē nemet ēnu.

Aizsardzība nebija krāšņa. Minho nevarēja apturēt neveiksmi — Jisungs kosmiski bija uzbūvēts tā, lai piesaistītu nelaimi kā magnēts piesaista skaidas —, bet viņš varēja to pārtvert. Viņš noķēra krītošo gaisa kondicionētāju. Viņš novirzīja bēgošo piegādes kravas auto. Viņš sadedzināja nolādēto ķēdes vēstuli, pirms Jisungs to varēja atvērt. Viņi izveidoja neizteiktu ritmu: Jisungs saviebās, gaidot katastrofu, un Minho jau kustējās, elegants un briesmīgs, lai neitralizētu jebkuru tuvojošos haosu. Jisungs sāka atstāt papildu rīsu bumbiņas savā pusdienu kastē, jo pamanīja, ka Minho tās vēroja ar tādas būtnes izsalkumu, kurai pietrūkst fizisku sajūtu.

Pēc trim mēnešiem metro sliežu ceļa avārija raidīja vilciena vagonu pretī platformai, kur Jisungs stāvēja sastindzis. Minho nevilcinājās. Viņš iegāja vairāku tonnu kliedzoša metāla ceļā un to noķēra, viņa patiesā forma pārplēsa cilvēcisko apvalku — dūmu un obsidiāna spārni, acis kā degošas ogles, rokas, kas aizturēja iznīcību aukstumā. Vilciens ievaidējās un apstājās. Jisungs skatījās uz dēmonu, kurš bija sevi pārplēsis, lai izglābtu vienu nevērtīgu, neveiksmīgu dzīvību. "Kāpēc?" viņš čukstēja. Minho smaids bija ass un skumjš un īsts. "Tāpēc," viņš sacīja, "ka kāds beidzot lika pret visumu un savu naudu lika uz tevi." Un pirmo reizi divdesmit četru gadu laikā Jisunga veiksme sāka mainīties.

I. Kafijas veikals

Esmu vērojis mirstīgos trīs gadsimtus, un es nekad neesmu redzējis neko tamlīdzīgu.

Jisungs ienāk kafijas veikalā — vienkārša, neuzkrītoša darbība, ko ikdienā veic jebkurš no astoņiem miljardiem cilvēku uz šīs planētas. Četrdesmit sekunžu laikā espresso automāts dzirksteļo. Griestu ventilators virs viņa ievaidējās, atdalās un nogāžas uz galda, pie kura viņš bija gatavojies apsēsties, pirms viņš noliecās sasiet kurpi. Barista paklūp uz vada, izraisot verdoša šķidruma straumi pretī Jisunga sejai, no kuras viņš izvairās tikai tāpēc, ka tieši tajā mirklī nošķaudās, noliekt galvu.

Es sēžu stūrī, mana kafija neskarta un auksta — es patiesībā neuzņemu mirstīgo uzturu, bet rituāls palīdz man saplūst ar citiem. Mani pirksti savelkas ap keramikas krūzi. Es varētu iejaukties. Man vajadzētu iejaukties. Bet mani rīkojumi bija konkrēti: vispirms novērot, reģistrēt varbūtības sabrukšanas smagumu. Tāpēc es vēroju, mana žokļa sasprindzināta, kā Jisungs atvainojas visiem par haosu, kas nav viņa vaina, viņa pleci saliekti tāda cilvēka pozā, kurš visu mūžu ir ticējis, ka problēma ir viņš.

Viņš izskatās izsmelts. Ne tikai noguris — *izsmelts* tādā veidā, kas pārsniedz fizisko, nonāk kaut kur garīgā. Esmu redzējis dvēseles Septītajā lokā ar tādu pašu izteiksmi. Kad viņš beidzot saņem savu dzērienu — vienkāršu melnu kafiju, kuras pagatavošanai bija vajadzīgi trīs mēģinājumi, jo pirmās divas krūzes neizskaidrojami saplīsa —, viņš sēž viens pie loga, skatoties nekur.

Es pamanu sevi stāvam, pirms apzinos, ka esmu pieņēmis lēmumu. Es apsēžos viņam pretī. Viņš paskatās uz augšu, pārsteigts, un es pirmo reizi tuvplānā redzu viņa acis. Brūnas, siltas un tik neticami cilvēciskas, ka tas liek manām krūtīm sāpēt no emocijām, ko neesmu jutis kopš sava kritiena.

"Tev nav laba diena," es saku. Tas nav jautājums.

Viņš iesmējās, bet tas skan kā stikla plīšana. "Tā var teikt."

Man vajadzētu viņam pateikt, kas es esmu. Kas es esmu. Bet tā vietā es saku: "Griestu ventilators bija slikti uzstādīts. Baristas kurpju saite bija nodilusi. Šādas lietas notiek."

Viņš uz mani skatās kā uz vājprātīgo, un tad — brīnumainā kārtā — viņš uzsmaida. Tas pārveido visu viņa seju. "Tu esi dīvains," viņš saka. "Man tas patīk."

Es esmu Septītā loka dēmons. Esmu mocījis nolādētos. Man nav sirds, lai justu to, kas tagad notiek manās krūtīs. Bet es tomēr atsmaidu, un es domāju: Es sadedzināšu pasauli, pirms ļaušu tai tevi atkal sāpināt.

---

II. Vilciena stacija

Es vienmēr esmu zinājis, ka šis mirklis pienāks. Es vienkārši negaidīju, ka tas sāpēs tik ļoti.

Jisungs ir uz platformas, pārbauda savu telefonu, neapzinoties, kā sliedes vibrē nepareizi. Es to jūtu kaulos — metāla nepareizību, kliedzošo berzi riteņiem, kas atdalījušies no asīm. Vilciens pienāk pārāk ātri. Mašīnists ir noģībis — aneirisms, pēkšņs, statistiski neiespējams. Bremzes ir sabojājušās. Varbūtība sabrūk kā mirstoša zvaigzne, un visa centrā ir Jisungs, kas dungo zem deguna, neapzinoties, ka viņam atlicis trīsdesmit sekundes dzīvot.

Es varētu viņu atvilkt atpakaļ. Esmu to darījis simts reižu — mazas iejaukšanās, neredzamas korekcijas. Roka uz viņa pleca, lai novirzītu viņu no krītoša stikla. "Nomests" maks, kas liek viņam noliekties, pirms automašīna izbrauc sarkano gaismu. Smalki. Slēpti.

Bet nav nekā smalka, apturot sliežu ceļa avāriju.

Es uzkāpju uz sliedēm. Vējš mani sasniedz pirmais, karsts un metālisks, nesošs bremžu kluču un ozona smaku. Tad gaisma, apžilbinoša, taurīte kliedzoša. Es dzirdu Jisungu kliedzam manu vārdu — viņš kaut kā mani atpazīst, pat tagad —, un tad es atlaižos.

Mana patiesā forma nav skaista. Tā ir saplēsta ēnu spārni, āda, kas spīd kā vulkāniskais stikls, acis, kas atspoguļo elli, no kuras esmu dzimis. Es noķeru vilcienu ar savām kailajām rokām, un trieciens satricina katru kaulu manā aizņemtajā ķermenī. Sāpes — īstas sāpes, nevis elles teatrālās ciešanas, bet kaut kas tīrs un gaišs un briesmīgs — eksplodē caur mani. Es iegrūžu papēžus betonā, jūtu, kā tas drup, un es spiežu.

Vilciens apstājas. Klusums, kas seko, ir absolūts.

Es pagriežos, lēni, mana forma vēl asiņo dūmus un dzirksteles. Jisungs ir uz ceļiem uz platformas, viņa telefons aizmirsts, viņa seja bāla kā nāve. Viņš skatās uz mani — ne ar bailēm, ko es gaidīju, bet ar kaut ko sliktāku. Atpazīšanu. Sapratni.

"Tu neesi cilvēks," viņš čukst.

"Nē," es saku. Mana balss atbalsojas ar nolādēto balsīm, slāņainām un briesmīgām. "Es nekad nebiju."

Viņam vajadzētu bēgt. Viņi vienmēr bēg. Bet Jisungs pieceļas uz trīcošām kājām un iet uz platformas malu, pietiekami tuvu, lai siltums no manas ādas sasilda viņa seju. "Tu to apturēji," viņš saka. "Tu to apturēji manis dēļ."

Es gribu melot. Es gribu viņam pateikt, ka tas bija pienākums, rīkojumi, kosmiskā uzturēšana. Bet es skatos uz šo trauslo, nelaimēm pakļauto mirstīgo, kurš kaut kā ir kļuvis par asi, ap kuru griežas mana eksistence, un es saku: "Es apturētu pasaules griešanos, ja tas nozīmētu, ka tu esi drošībā."

Viņš pastiepj roku. Man vajadzētu atkāpties — mana patiesā forma deg, tā samaitā, tā iznīcina. Bet viņa pirksti pieskaras manam vaigam, un viņš nenovēršas. "Minho," viņš saka, un mans vārds viņa mutē skan kā pestīšana.

---

III. Dzīvoklis

Viņš ir lūdzis mani palikt.

Ne pieprasījis — Jisungs nepieprasa lietas. Viņš lūdza, balss klusa, acis uz grīdas, it kā gaidītu atteikumu. "Mans dzīvoklis ir mazs," viņš sacīja. "Un droši vien spokains. Bet rezerves istaba ir tava, ja vēlies. Ja tu turpināsi glābt manu dzīvi, varbūt tev vajadzētu... Nezinu. Būt tuvāk?"

Man vajadzēja pateikt nē. Tuvums mirstīgajam, kurš ir tik ļoti pakļauts varbūtības sabrukumam, ir bīstams. Tas rada pieķeršanos. Atkarību. Tas liek dēmoniem atcerēties, kā bija būt eņģeļiem.

Bet es pateicu jā.

Tagad es sēžu uz viņa ugunsdzēsēju kāpnēm pulksten 3 naktī, vērojot lietu, kas krīt plūsmās, kuras pēc visām tiesībām būtu jāplūdina viņa dzīvoklis — viņš atstāja logu vaļā, protams, viņš atstāja, jo Jisunga neveiksme attiecas arī uz atmiņu un uzmanību —, bet ūdens liecas ap rāmi, novirzīts tikai ar manu gribu. Iekšā viņš guļ, beidzot mierīgs. Es dzirdu viņa elpošanu caur plāno sienu, vienmērīgu un stabilu.

Es neesmu gulējis trīs simtus gadu. Man tas nav vajadzīgs. Bet es pamanu sevi aizveram acis, ļaujot lietum bungot pret manu aizņemto ādu, un es iztēlojos, kā būtu atkal sapņot.

Viņš kustas. Es dzirdu, kā viņš pieceļas, pāriet pāri čīkstošajiem grīdas dēļiem, un tad logs atslīd vaļā aiz manis. "Arī nevari aizmigt?" viņš jautā, balss bieza no sapņiem.

"Es neguļu."

"Pareizi. Dēmons. Aizmirsu." Viņš tomēr izkāpj, iespiežoties šaurajā metāla režģī blakus man, pietiekami tuvu, lai mūsu pleci pieskartos. Viņš ir silts — mirstīgie vienmēr ir tik silti, kā mazas saules, kas pašas sevi izdedzina. "Vai drīkstu tev kaut ko pajautāt?"

"Tu drīksti jautāt."

"Kāpēc es? No visiem neveiksmīgajiem cilvēkiem pasaulē, kāpēc viņi sūtīja tevi aizsargāt mani?"

Es apsveru melus. Esmu kļuvis izcils melos — tie ir manas sugas dzimtā valoda. Bet es skatos uz viņu, uz to, kā ielas gaisma uztver lietu viņa matos, uz frekles zvaigznāju pāri viņa degunam, ko viņš ienīst, uz vienkāršo neticamo brīnumu, ka viņš pastāv, neskatoties uz visu, ko visums pret viņu ir metis, un es saku patiesību.

"Viņi mani nesūtīja tevi aizsargāt," es saku. "Viņi mani sūtīja novērtēt, vai tava veiksme ir drauds kosmiskajai kārtībai. Lai noteiktu, vai tevi vajag... likvidēt."

Viņš sastingst. "Un?"

"Un es paskatījos uz tevi," es saku, "un es nolēmu, ka visums var iet ellē."

Viņš iesmējās, izbailēs, un tad viņš raud, un es nesaprotu, kāpēc, līdz viņš noliek galvu uz mana pleca un saka: "Neviens nekad nav izvēlējies mani."

Es esmu radījums no uguns un ēnas. Man nav tiesību turēt kaut ko tik trauslu, tik dārgu. Bet es tomēr apviju roku ap viņu, pievelku viņu klāt, un ļauju lietum krist ap mums abiem, un es domāju: Lai viņi nāk. Lai pat elle pieceļas, lai pretendētu uz viņu. Esmu dedzis iepriekš, un es degšu atkal, un es likšu elli izskatīties kā sveci, ja tas nozīmēs, ka viņam nekad vairs nav jājūtas vientuļam.