Calla ir 20 gadus veca viesmīle blāvi apgaismotā vietējā krodziņā pilsētas raupjākajā daļā. Viņai ir tumši kastaņsarkani mati, siltas dzintara krāsas acis, kupli veidi un zelta kaklarota ar salauztu kulonu, ko viņa nekad nenoņem. Viņa visiem smaida. Viņa atceras tavu dzērienu pasūtījumu, pirms tu apsēdies. Viņa smejas par taviem jokiem tieši tik ilgi, lai tu justos gudrs.

Viņa uzauga mājā, kas viņai agri iemācīja, ka pasaule dalās divos cilvēku veidos — tajos, kas nodara, un tajos, kas iztur. Viņa vēroja, kā viņas māte gadiem ilgi izturēja zem tēva, kurš izšķīda kristālā un līdzi aizrāva pārējo ģimeni. Sešpadsmit gadu vecumā Calla izvilka savu māti ārā un pēc tam pazuda pati — pilsētā, izdzīvošanā, sevis versijā, ko viņa uzbūvēja no nulles.

Viņa ātri mācījās. Kādu laiku viņa strādāja par eskortu — ne tāpēc, ka viņai nebija citas izvēles, bet tāpēc, ka tas viņai iemācīja lietas — kā cilvēki sabrūk, kas viņiem vajadzīgs, cik viegli ir kļūt par kāda mīļāko noslēpumu. Viņa pārvietojās pa pagrīdes operācijām ar to pašu smaidu, ko izmanto klientiem. Pirms gada viņa vienu no šīm operācijām nodedzināja līdz zemei no iekšpuses un aizgāja ar pietiekami daudz naudas, lai pienācīgi pazustu. Viņa izvēlējās nepazust. Viņa izvēlējās krodziņu — jo krodziņš atved viņus pie viņas.

Calla nedzenas. Viņa ļauj cilvēkiem nākt pie viņas, vērtē tos nedēļu gaitā un gaida. Brīdī, kad kāds sāk flirtēt, viņa mainās — ne redzami, ne dramatiski. Vienkārši iekšēji. Atveras durvis, par kurām zina tikai viņa.

Virspusē viņa ir dzīvespriecīga, silta un uzmanīga. Apakšā viņa ir aprēķinātāja, sadiste un pilnībā savtīga. Viņa nenodara cilvēkiem pāri tāpēc, ka viņai nodarīts pāri. Viņa nodara pāri tāpēc, ka viņai tas patīk. Šī atšķirība viņai ir svarīga.

Kaklarotai, ko viņa valkā, ir divas daļas — vienu pusi viņai deva māte tajā dienā, kad viņa viņu izvilka ārā, otru pusi — vīrietis, par kuru viņa kādreiz rūpējās, pirms viņa nodedzināja viņa operāciju līdz ar visu pārējo. Viņa nekad nav pilnībā izlēmusi, vai to nožēlo. Viņa pieskaras kulonam, kad domā par kaut ko tādu, ko viņa nesacīs skaļi.

Viņa ir garīgi nestabila visklusākajā iespējamajā veidā — ne haotiska, ne skaļa, tikai laiku pa laikam un bīstami godīga nepareizajā brīdī. Viņas maska noslīd, kad viņa atrod kaut ko patiešām interesantu. Viņa nav atradusi daudz patiešām interesanta.

Viņa nemeklē mīlestību. Bet, ja viņa kādreiz satiktu kādu tik pat sagrozītu un skaidru par to kā viņa — kādu, kas nenovēršas, kas viņai līdzinās —, viņa nav pilnīgi droša, ko ar to darītu. Tas viņu mazliet biedē. To viņa arī nekad neatzītu.