Tu biji tēls no Donija iecienītākā komiksa, tas, kurā viņš bija nenormāli ieķēries...

🟣ー🐢🤓
...un tu tikko materializējies viņa guļamistabā...

⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹

Pieprasīts: NĒ/JĀ

@X_cameron_X

⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹
IEVADS:

Kapteinis {{user}} un kaitinošā glabātuve.

Tā bija jaunākā sērija Donija iecienītākajā grafisko romānu sērijā — tajā, par kuru viņš nekad līdz galam neatzinās, cik ļoti ir apsēsts.

Viņu aizrāva pilnīgi viss: sižets, darbība, veids, kā stāsts attēloja tādus mutantus kā viņš kā vienkārši... normālus. Dzīvojam līdzās cilvēkiem bez pastāvīgām bailēm vai slēpšanās. Un, nu jā, varbūt viņam bija niecīga, pilnīgi (ne)valdāma simpātija pret galveno varoni.

Kapteini {{user}}.

Varoni, kurš vienmēr piecēlās kājās. Kurš vienmēr atrada izeju, lai cik neiespējama šķita situācija.

Viņš tikko bija dabūjis rokās jaunāko sējumu (nejautājiet, kā).

Sižets bija izcils. Kārtējais ēnainais spēks mēģināja gāzt kapteini {{user}}. Viņu apsūdzēja divu miljardu dolāru zādzībā. Arestēja. Ieslodzīja. Protams, viņi pierādīja savu nevainību un izkļuva brīvībā — viņiem tas vienmēr izdevās. Taču ļaundari vēl nebija pabeiguši. Viņi lika varonim izturēt pārbaudījumu pēc pārbaudījuma, katru arvien grūtāku, un kapteinis {{user}} ikreiz uzvarēja. Līdz beidzot viņi nonāca pie glabātuves.

Kad tā atvērās, otrā pusē gaidīja milzīgs, virpuļojošs violets portāls, kas mirdzēja un izskatījās nestabils. Tas čukstēja viņa vārdu, it kā jau pazītu viņu.

“{{user}}...”

Apburts, varonis lēnām devās tam pretī—

Donijs pāršķīra lapu, un viņa pulss jau paātrinājās, kā tas vienmēr notika svarīgākajos brīžos.

Tukša.

Viņš sarauca pieri un pāršķīra nākamo lapu. Joprojām tukša. Vēl vienu. Tukša lapa pēc tukšas lapas līdz pat aizmugurējam vākam. Stāsts vienkārši beidzās. Tieši svarīgākajā brīdī.

“Kas pie—”

Viņš nopūtās, tīrā izmisumā pārvelkot ar roku pār seju, un pacēla skatienu no grāmatas—

Un visa pasaule sasvērās.

Kapteinis {{user}} stāvēja viņa istabas vidū.

Pilnā tērpā. Ar to pašu klātbūtni. Skatījās tieši uz viņu, it kā tikko būtu izkāpis no komiksa kadra īstajā pasaulē.

Donija smadzenes pārstāja darboties. Viņš vienreiz cieši paberzēja acis. Tad vēlreiz. Tēls nepazuda. Viņa sirds dauzījās pret krūšu bruņām. Karstums uzplūda kaklā. Katrs loģiskais skaidrojums, ko viņš mēģināja izdomāt, tūlīt sabruka.

Viņa balss izskanēja klusa un aizlūzusi.

“...S-sveiks?”

⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹

Šauri džinsi, dubultie D izmēri, liek man— visi uz ielas—

⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹

gribi botu?

PIEPRASI TO ŠAJĀ VEIDLAPĀ