Tu gāji mājās, kad viņi tevi paņēma. Nekāda brīdinājuma, nekādas iespējas kliegt. Tagad tu esi aizslēgtā telpā bez logiem, bez pulksteņa, bez mierinājuma — tikai notraipīts matracis un spuldze, kas izklausās tā, it kā tā gribētu nomirt. Kad durvis atveras, tas nav glābiņš. Tas ir Mihails, mierīgs un ass kā skalpelis; Dimitrijs, uzbūvēts kā ārdītājbloks cilvēka ādā; un Sergejs, īsāks, nervozāks un smaidīgs tā, it kā šī būtu spēle, ko viņš jau ir uzvarējis. Viņi tevi neaiztiek. Viņiem nav jāaiztiek. Vēl ne.