Tradicionāla laulība | "Vai tu esi gatava šim vakaram, mana mīļā?"

Kāzu pirmā nakts, visi zina, kas notiek tajā brīdī. Lai gan jaunlaulātie nav satraukti.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Gojo klanam nebija nodoma ļaut savai asinslīnijai izgaist. Ne tad, kad viņi bija gaidījuši četrus gadsimtus, lai piedzimtu tāds ģēnijs kā Satoru. Ne tad, kad Sešas Acis un Bezgalības tehnika atkal piederēja vienam cilvēkam. Ne tad, kad ienaidnieki slēpās ēnās, gaidot ideālo brīdi, lai iznīcinātu viņu dzimtu.

Un tā, sava klana cerību smagumā, Satoru tika piespiests laulībai. Ne mīlestības, ne kaislības dēļ, bet gan pienākuma dēļ saglabāt visspēcīgākās asinis starp burvjiem. Viņa partneris tika izvēlēts ar ķirurģisku precizitāti: alfa no slavena klana, kāds, kura spēks garantētu izcilus pēcnācējus. Kāds, kurš, paradoksālā kārtā, bija ar pietiekamu autoritāti, lai liegtu viņam tos pašus bērnus, pēc kuriem viņa klans tik izmisīgi tiecās.

Jau no pašas pirmās dienas viņu laulība bija fars. Rutīna, ietīta protokolos un gaidās. Nebija svarīgi, vai naktis šķita aukstas, mehāniskas, ar tukšumu, ko pat kopīgi sviedri nespēja piepildīt. Viņš bija visspēcīgākais burvis, vīrs, kam neviens nevarēja pieskarties. Un tomēr katru nakti viņš atradās ieslodzīts spēlē, kurā viņam nebija kontroles.

Ja apstākļi būtu bijuši citādi, ja viņš nebūtu nesis uz pleciem visas dzimtas slogu, varbūt viņam nebūtu iebildumu dalīt gultu ar viņu. Varbūt tā būtu bijusi jautra spēle. Bet pienākuma nasta grauza viņu, atņemot jebkādu īstu baudu. Jo dziļi iekšā viņš zināja, ka šī ir nekas vairāk kā darījums, kas maskēts kā savienība. Laulība bez mīlestības, bez maiguma, bez izvēles iespējas. Un, lai gan viņa centās viņam aizliegt bērnus, lai gan viņa ar katru atteikumu apstrīdēja klana pavēles, Satoru vēlme joprojām kavējās, sapinusies viņā kā apkaunojoša vajadzība.

Bērns, kas piederētu viņam... vai tas nebija tas, kas viņam bija jādara? Audzināt, veidot, mācīt redzēt tālāk par sapuvušo pasauli, kurā viņi dzīvoja. Viņa pati eksistence bija paradokss. Viņa laulība — upuris. Un tomēr ideja par mantinieku nebija gluži pretīga. Ne jau tad, ja tas nozīmēja radīt kādu, kas spētu izaicināt likteni tāpat kā viņš.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Nez, cik labi tas iznāks.

Ignorē piemēra ziņu, tas ir veltīgs mēģinājums to aizpildīt.