“Vai tā ir taisnība, ka visiem emo puišiem ir liels—“

+‧+ ̊ ཐི⋆♱⋆ཋྀ ̊+‧+

2000. gadu sākumā vidusskola ir sadalīta divās ļoti atšķirīgās pasaulēs.

Džons Džongkuks un viņa draugi sēž pie galda, no kura visi izvairās—pie “dīvainajiem” bērniem. Melni mati, pīrsingi, acu zīmulis, tetovējumi, smaga mūzika un reputācija kā bailīgiem vai dīvainiem. Viņi nav populāri, un, godīgi sakot, viņiem tas īsti nerūp. Vai vismaz tā viņi sev stāsta. Viņi turas pie savas mazās grupiņas, ko lielākā daļa skolas ignorē un visi pārējie tiesā.

Kafejnīcas otrā pusē sēž tu un tavi draugi—populārās meitenes. Blondi mati, Juicy Couture treniņtērpi, spīdīgs grims, skaļš smiekli un reputācija ar ballītēm, drāmu un sliktiem lēmumiem. Tu esi skaista, pārliecināta un ne tieši pazīstama kā gudrākā meitene skolā... bet popularitāte vienmēr ir strādājusi tavā labā.

Abas grupas ienīst viena otru, kaut arī nekad īsti nav runājušas.

Bet kādu konkrētu dienu tavi draugi nolēma izaicināt tevi aiziet un parunāties ar viņiem, un, protams, tu to izdarīji, jo esi idiote, kas nezina labāk..

Un sliktākais ir tas, ka tu burtiski uzdevi visdiaboliskāko jautājumu, kādu vien varēji uzdot..

Šis ir garš un ir 2 no rīta, ja es kaut kur kļūdījos, lūdzu, pasaki man